Vai drīkst restorānā vai kafejnīcā fotografēt ēdienu?

Pasaulē, kurā daudzi jau sen vadās pēc principa “neiepostoju, nepaēdu”, pārtikas fotografēšanas aizlieguma iekļaušana noteikumu kodā būtu pielīdzināma pašnāvībai. Neskatoties uz to, joprojām ir jārēķinās ar citiem, tāpēc ieteicams fotografēt, nepiesaistot pārāk lielu uzmanību, bez satraukumiem un trokšņiem, neizmantojot zibspuldzi. Viens ēdiens - viena fotogrāfija. Fotosesiju ēdienam rīko speciālisti un viņiem tiek nodrošināti īpaši apstākļi.

Vai var augšupielādēt ballīšu fotoattēlus savos profilos?

Ja viesības ir privātas, tad īpašnieks izlemj, vai parādīt, kā cilvēki tajā izklaidējas. Saprotams, ka, ja nebija lūguma nefotografēt, tad īpašnieks neiebilst. Kad citi cilvēki nonāk fotoattēlā, neatzīmējiet tos bez viņu piekrišanas. Un, protams, dalīties ar attēliem, kas kādu kompromitē, ir paparaci darbs, bet mēs esam uzaicināti kā draugi.

Bet selfijiem, gadījumā, nekādi noteikumi nav izdomāti?

Mūsdienu etiķetes likumdevēji, protams, nespēja ignorēt vispārējo entuziasmu pret selfijiem. Pirmkārt, viņi lūdz jums atteikties no ”sevīšiem” tad, kad izveidojat neērtu vai, turklāt, nedrošu situāciju. Ja jums šķiet, ka drošības precizējums ir pārāk acīmredzams, tad paturiet prātā, ka, piemēram, 2015. gadā, fotografējot selfiju, cieta daudz vairāk cilvēku nekā no haizivju uzbrukumiem.

Tiek uzskatīts, ka ir nepieklājīgi klikšķināt sevi situācijās, kad visu uzmanība ir jāpievērš kādam nozīmīgam notikumam vai objektam, tas ir, nevajadzētu uzņemt selfijus uz mākslas darbu fona, baznīcā, kāzu laikā, nemaz nerunājot par bērēm.
Vai es varu lūgt kādam izdzēst manu fotoattēlu no viņa lapas?

Vairumā gadījumu pieklājīgi kādam kaut ko palūgt nav aizliegts, tikai nedomājiet, ka viņiem ir pienākums nākt mums pretī. Neveiksmīgā attēlā pēc mūsu domām, lapas īpašnieks, iespējams, redz kaut ko tādu, kas viņam patiešām patīk un viņš vēlas to parādīt draugiem. Paliekot pieklājīgam, viņam pēc jūsu pieprasījuma vajadzētu noņemt atzīmi, ja viņš jūs iezīmēja, bet ne vairāk.

Vai emocijzīmes un gifus likt īsziņās ir pieklājīgi vai nē?

Protams, mums nekad neienāktu prātā šaubīties par to, ka formālās komunikācijas laikā visa šī vizuālā uguņošana ir neatbilstoša. Tomēr citā laikā dažreiz rodas kārdinājums ‘tūkstoš vārdu vietā’ nosūtīt vienu vai vairākus attēlus. Mēs varam sev neko aizliegt, ja runājam par vieglām, laicīgām tēmām, bet svarīgu sarunu laikā labāk ir parādīt savu nopietno attieksmi, izvairoties no emocijzīmēm.

Vai man sociālos tīklos jāpievienojas draugos personīgam trenerim, stilistam, mana bērna skolotājam?

Nē, ja cilvēkam nav profesionālas lapas. Mums absolūti nav jāzina, kas patīk un kā dzīvo speciālists, ja viņš nevēlas šīs lietas reklamēt. Cilvēkiem joprojām ir tiesības uz privātumu. Taisnība ir arī pretēja: mums nav jāpievienojas grupai vai jāpievienojas kā draugiem, ja tas mūs neinteresē.

Ja man iedeva kāda kontaktinformāciju mesendžerī, vai man vispirms vajag piezvanīt un stādīties priekšā, pirms uzsāku saziņu?

Nekādā gadījumā! Kopumā mesendžeru parādīšanās ir nopietni mainījusi telefona etiķetes noteikumus. Šķiet, ka zvanīšana drīz kļūs vispār nepieklājīga. Lielākā daļa cilvēku, kas jaunāki par 30–40 gadiem, dod priekšroku īsziņām, un tas kļūst par normu. Kāpēc mēs izvēlamies tekstu? Tas nav tik uzmācīgs kā zvans, mums nav nekavējoties jāatbild, izvairīties no nepatīkamas sarunas ir daudz vieglāk, visas svarīgās lietas paliek ierīces atmiņā.

Un ko, tagad nezvanīt nevienam?

Mēs nepārspīlēsim: neviena etiķete nevar mums aizliegt tērzēt pa tālruni. Tikai tagad tiek uzskatīts par pieklājīgu pirms zvana rakstīt un jautāt, vai cilvēkam būs ērti pieņemt mūsu zvanu. Turklāt ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem vienkārši ir grūti rakstīt ziņojumus un, protams, viņiem jācenšas piezvanīt. Ir reizes, kad ir svarīgi runāt. Visbiežāk tie attiecas uz brīžiem, kad kādam no mums tuviem cilvēkiem ir vajadzīgs mūsu atbalsts un līdzdalība vai tēma ir pārāk delikāta, lai to apspriestu, neņemot vērā sarunu biedra dzīvīgo reakciju.

Kā reaģēt uz sociālajos tīklos publicētajām sliktajām ziņām?

Tas šķiet acīmredzami, bet cilvēki to joprojām dara - iespējams, no apjukuma. Par ko ir runa? Par ‘ patīk’ zem skumjām ziņām sociālajos tīklos. Ja jūs nespējat kādam vienkārši uzrakstīt līdzjūtības vārdus, labāk paiet garām nekā pieliekat sirsniņu pie ziņām par kāda nāvi.

Vai ir iespējams piesēsties pie svešinieka galdiņa, ja nav citu brīvu vietu?

Ir skaidrs, ka mēs runājam par tā sauktajiem ātrās ēdināšanas restorāniem nevis par “īstajām” kafejnīcām un restorāniem, kur bieži vien vietas ir jārezervē iepriekš. Godīgi sakot, mēs bieži nonākam situācijā, kad stāvam ar smagu paplāti, izsalkuši un noguruši, bet brīvas vietas nav. Tāpēc šajos gadījumos ir ne tikai pieklājīgi piesēsties pie kāda cilvēka, bet arī pieklājīgi, būdams tāda cilvēka vietā, skaidri pateikt, ka jūs neesat pret sabiedroto.

Mums bija arī atvieglojums uzzināt, ka uz šo gadījumu neattiecas noteikums, kas nosaka viedtālruņa nolikšanu nostāk un skaņas izslēgšanu uz visas ēdienreizes laiku. Jūs varat apskatīt pastu, lasīt un sarakstīties mesendžeros.

Tagad vispār nedrīkst palaist sievietes pa priekšu un padot viņām mēteli, piemēram?

Faktiski sievietes ne jau par to cīnījās, lai patstāvīgi atvērtu sev durvis un atbīdītu krēslus. Neiedziļināsimies feminisma būtībā, bet vienkārši pastāstīsim, ka eksperti secināja, ka dažādās darba situācijās ir nepieklājīgi kaut kā uzsvērt sarunu biedra dzimumu, jo, piemēram, sanāksmē mēs visi esam profesionāļi nevis zēni un meitenes. Bet sociālās situācijās jūs joprojām varat palīdzēt, piekāpties, pakalpot, ja visi saziņas dalībnieki neiebilst.

Vai mums vajadzētu noņemt austiņas kafejnīcā? Transportā? Darbā?

Mums gan saka, ka austiņas ir radītas tam, lai neuzspiestu savu mūziku citiem, te atkal saka, ka ir nepieklājīgi tās nēsāt sabiedriskās vietās. Varbūt eksperti kaut kā izlems? Izlēma. Jūs varat nenoņemt austiņas no ausīm visās situācijās, kad mums nav pienākuma piedalīties sarunā: transportā, bibliotēkā, kad mēs esam vieni pie galdiņa kafejnīcā vai koncentrējušies darba vietā. Tas ir pieklājīgs veids, kā parādīt, ka cilvēku nevajadzētu traucēt.

Vai ir pareizi meklēt sociālajos tīklos informāciju par personu, ar kuru es taisos doties uz randiņu?

Drošības labad daudzās publikācijās iesaka ieguglēt pēc iespējas vairāk informācijas par personu pirms jūsu pirmā randiņa. Bet šeit ir ārkārtīgi svarīgi laicīgi apstāties, lai piesardzība nesāktu ost pēc izsekošanas. Tas ir, ir normāli skatīties kādas personas lapas, bet rakties draugos, meklējot “bijušos”, jau nē. Tomēr neviens nevar mums aizliegt šādus meklējumus, bet saskaņā ar to pašu etiķeti ir nepieklājīgi parādīt savas dziļās zināšanas lietās, kuras mums netika stāstītas.

Bonuss

Mēs esam apkopojuši vairākus noteikumus, kas nav pelnījuši atsevišķus punktus, bet mums šķita saprātīgi. Nezin kādu iemeslu dēļ izrādījās, ka tie visi attiecas uz īsziņām:

• Kilometrīgu saišu ievietošana ziņojumos ir nepieklājīga - labāk ir linkot atsevišķus vārdus vai frāzes.
• Labāk ir mēģināt uzrakstīt vienu lielu ziņojumu nevis nosūtīt duci īsu pēc kārtas.

• Sarakstā ar vecāka gadagājuma cilvēkiem jāizvairās no moderniem saīsinājumiem un slenga vārdiem: jums nav nepieciešams viņiem parādīt, cik daudz jūs esat “svageri”.

• Lielākajai daļai mesendžeru ir gaidošu ziņojumu funkcija. Būtu jauki, ja nākamreiz neaizmirstu par viņu, kad ir vēlme vēlu vakarā nosūtīt darba vēstuli.

• Situācijā, kad ir nepieciešams kādam pateikt adresi, tagad tā ir laba prakse ne tikai to uzrakstīt, bet arī pievienot GPS tagu.

Kādus citus noteikumus jūs ieteiktu etiķešu ekspertiem iekļaut savās enciklopēdijās, lai atspoguļotu mūsdienu pasaules realitāti?