1. Bērnu dzimšana

Baznīca bija aizliegusi jebkādu iejaukšanos dzemdībās. Tika uzskatīts, ka tā ir Dieva iecere, tāpēc ķeizargrieziens bija ārpus likuma.

Kad sieviete dzemdēja, viņai bija maz ērtību. Pēc viduslaiku entuziastes Rozālijas Gilbertas vārdiem, mātei deva sviestu un etiķi, bet, lai atvieglotu sāpes, izmantoja kompreses ar ērgļa ekskrementiem.

Ķeizargriezienu izdarīja tikai tad, kad sieviete dzemdībās bija mirusi un bija jāglābj bērns. Ja bija izvēle, glābt māti vai bērnu, baznīca uzskatīja, ka ir jāglābj bērns. Bet, ja tomēr bērns mira vēl nedzimis vai pastāvēja šāds risks, tad, lai viņš nokļūtu paradīzē, viņu kristīja tieši mātes dzemdē ar speciālu kristāmo šļirci.

2. Barošana un atteikšanās no tās

Sievietes centās paātrināt reproduktīvo funkciju atjaunošanu pēc dzemdībām, lai ātrāk atkal paliktu stāvoklī. Ar to tiek izskaidrota bērna barošana ar krūti un viņa nodošana zīdītājai, jo laktācija palēnina cikla atjaunošanos.

Zemnieki, protams, barojuši savus mazuļus paši, turklāt diezgan ilgi - aptuveni 2 gadus. Bet turīgas ģimenes bieži tika nolīgtas zīdītājas, kuras vienlaikus zīdīja arī savu bērnu, kuram šī apstākļa dēļ tika mazāk piena, nekā bija nepieciešams.

3. Jaundzimušo kopšana

Bērnus viduslaikos tina autiņos. Ārsti to pamatoja, izsakot savu medicīnisko viedokli: bērns ir vājš un nepilnīgs, un ja viņu autiņos, tad viņa rokas un kājas paliks līkas. Turklāt, ietītais bērns nenosals un nejauši neizkritīs no šūpuļa.

4. Mazgāšanās biežums

Cilvēki saprata, ka higiēna ir svarīga, tāpēc centās mazgāties biežāk, bet viss bija atkarīgs no gadalaika. Secreta Secretorum traktātā ir speciāla informācija par vannām. Un tajā teikts, ka pavasaris un ziema ir labāks laiks mazgāties nekā vasarā. Traktātā arī brīdināja, ka ilga vannošanās noved pie aptaukošanās un spēka izsīkuma. Neieteica mazgāties pārāk karstā ūdenī, jo tas atver poras, kas rada lielākas izredzes saslimt.

Lielākajai daļai parasto cilvēku nebija vannu, tāpēc viņi mazgājās publiskajās pirtīs.

5. Matu kopšana

Tīros matos tika iesmērētas aromātiskās eļļas - tās deva matiem spīdumu un gludumu. Bet, lai mati augtu labāk, dažās Eiropas daļās sievietēm ieteica sajaukt apdedzinātu miežu maizi, sāli un lāča taukus un šo sajaukumu iemasēt matos.

6. Apakšveļa

Lielākā daļa sieviešu tajā laikā reti nēsāja apakšveļu vai nevalkāja to vispār. Tika uzskatīts, ka bikses un biksītes ir vīriešu spēka simbols, turklāt delikāti audumi un apģērbi no tiem bija dārgi un nepieejami, it īpaši vienkāršiem cilvēkiem.

7. Sieviešu higiēna

Personīgās higiēnas līdzekļi menstruācijas periodā nav mainījušies. Viduslaiku sievietes izmantoja lupatas, vecas drēbes un pat pildītas ar sūnām salvetes kā higiēniskās starplikas. Ir pieņēmumi, ka tādā pašā veidā izgatavoja arī tamponus, piepildot auduma gabalus ar sūnām. Sievietes valkāja sarkanas krāsas svārkus, lai noslēptu traipus un izvairītos no neveiklajām situācijām.

Bet pirmās starplikas parādījās tikai 1896. gadā. Bet tie vēl nebija tādi higiēnas līdzekļi, kādus mēs esam pieraduši redzēt.

8. Zobu kopšana

Viduslaiku Eiropā cilvēki tīrīja zobus, berzdami tos ar rupjiem linu audumiem. Viņi izmantoja paštaisītas pastas. Lielākā daļa no tiem bija no abrazīva (sāls, oglēm) un smaržīgām zālēm vai garšvielām (kanēļa muskatrieksta, krustnagliņām).

9. Universālie frizieri

Bārddziņa apmeklējums un patstāvīgās cirpšanas ļāva sakārto ārieni, bet sagādāja ne visai patīkamas sajūtas. Šķēres drīzāk atgādināja zāles cirpšanas rīku un nebija asas.

Arī skūšanās bija sarežģīta un nepatīkama, jo ziepes deva maz putu, bet skuvekļi nebija asi.

Ja ļoti sāpēja zobs, arī vajadzēja apmeklēt bārddzini. Viņš bieži atbildēja ne tikai par matu cirpšanu, bet arī par zobu izraušanu un asins nolaišanu.

10. Dezodorantu aizvietošana

Vai mazs ziedu pušķis izskatās pēc rotājuma? Tomēr nē –svaigus ziedus, vai sažāvētu ziedu vai zāļu pušķi izmantoja, lai apslāpētu nepatīkamās smakas. Parasti tos nēsāja rokā, uz plaukstas locītavas vai uz atloka. Cilvēki pielika tos pie deguna, dodamies lielajā pūlī, lai apslāpētu savus un svešos “aromātus”.

11. Veļas mazgāšana

Pelni un urīns bija vissvarīgākās vielas, lai iegūtu labu “sārmu” mazgāšanai. Tie tika izmantoti ne tikai traipiem un balināšanai, bet arī, lai efektīvāk iztīrītu taukus. Veļu žāvēja, izkarot to uz žoga, krūmiem, koku zariem.

12. Parasto rudzu briesmas

Grūts laiks bija vasaras sākums, kad krājumi jau tuvojās beigām, bet jaunie sējumi vēl tikai sāka dīgt. Cilvēkiem bija jālieto pārtikā atlikušie krājumi, kuru vidū bija arī rudzi. Rudenī saglabājusies rudzi bieži vien bija inficēti ar sporām, kas izraisīja halucinācijas vai gangrēnu.

13. Mēģinājumi kļūt bagātam

Lai kļūtu bagāti, daži cilvēki pamazām apgrieza monētu malas. Mērķis bija iegūt pietiekami daudz metāla no dažādām monētām un izgatavot no šiem atlikumiem pilnīgi jaunu. Ja cilvēks tika pieķerts, viņam tika uzlikts sods - nāvessods.

14. Radikāla attīrīšanās

Tā kā mazgājās viduslaikos ne tik bieži, kā mēs tagad esam pieraduši, tad arī ķermeņa attīrīšanas paņēmieni bija daudz radikālāki. Piemēram, cilvēki attīrīja savus ķermeņus no dubļiem ar savdabīgu ķermeņa skrāpi. Pirms tam ķermeni ieeļļoja, bet pēc tam tas viss tika nokasīts.

15. Tualetes papīrs

Par tualetes papīra aizstājēju viduslaikos arheoloģisko liecību nav tik daudz, jo lielākoties šis materiāls bija organisks un sen zudis. Tomēr ekspertiem izdevās atrast dažus reālus paraugus un tualetes papīra priekšteču attēlus mākslā un literatūrā. Izrādījās, ka visā vēsturē cilvēki ir izmantojuši personiskajai higiēnai visu pēc kārtas – sākot no kukurūzas vālītēm un sniega līdz pat savām rokām. Viduslaikos īpaši populāri bija sūnas, grīšļi, siens, salmi un gobelēnu gabaliņi.

Tagad iedomājieties, ka esat nokļuvis pagātnē. Ko jūs no iepriekš minētā īsti negribētu izjust?