Melhiora galda piederumi

Masīvi, rotāti ar rakstiem un apsudraboti tika uzskatīti par labu ienākuma pierādījumiem. Tiesa, ļaunās valodas dažreiz viņus sauca par “sudrabu nabadzīgajiem”. Melhioru nācās regulāri tīrīt, jo tas ātri apsūbēja, tas bija neērti un aizņēma laiku, tāpēc parasti visu šo greznību cēla galdā tikai viesiem. Ikdienas dzīvē cilvēki izmantoja karotes un dakšiņas no nerūsējošā tērauda.

Bērnu ratiņi

Pat 70-os gados nevarēja ierasties veikalā un nopirkt bērnu ratiņus – ja tos pārdeva, tad tikai galvaspilsētā un lielākajās pilsētās. Tāpēc visprātīgāk bija meklēt tos nomas punktā: ja par to padomāja iepriekš, bija jāstājas rindā un pēc dažiem mēnešiem bija cerība, ka dabūs nomā ratiņus. Un, protams, nebija ne mazāko izredžu, ko tos kāds pārdos. Tāpēc mammas, kurām ratiņi bija īpašumā, apskauda.

Mājas tālrunis

Mājas tālrunis viennozīmīgi bija augsta statusa pazīme. Vienkāršais strādnieks nevarēja atļauties šādu greznību, to drīkstēja tikai nozīmīgs cilvēks vadošajos amatos. Tiem, kuriem bija paveicies ierīkot mājās telefonu, viņi pazina vismaz visu kāpņu telpas iedzīvotājus, ja ne ne visu pagalmu. Vientulība mājas telefona īpašniekiem nedraudēja: pie viņiem nebeidzami nāca kaimiņi, kuri vēlējās izmantot civilizācijas brīnumu.

Zelta rotaslietas

Labākais veids, kā krāt naudu, bija krājgrāmatiņa un zelts. Katru dārgmetāla izstrādājumu uzskatīja par skaistu, pat ja tajā nebija nekāda skaistuma. Ja rotājumā bija arī akmens, tad par īpašnieku viss bija skaidrs bez vārdiem — šis cilvēks acīmredzot nav no vienkāršiem.

Pulēts skapis

Būt par pulēta skapja īpašnieku 70-os gados nozīmēja apmēram to pašu, ko tagad būt “Teslas” īpašniekam. No mazajām pilsētām pēc šādām mēbelēm speciāli brauca uz galvaspilsētu. Bet pēc tam, kad viņi iegādājās šo dārgumu, ik dienas un biežāk noslaucīja to ar speciālu pulētu mēbeļu līdzekli, lai spožāk spīdētu un nebojātos. Jo labai lietai ir nepieciešama kvalitatīva aprūpe.

Zelta zobi

Pat pirms 30 –40 gadiem zobu protēzes, kas imitē dabiskos zobus, neviens nebūtu novērtējis. Zobiem jābūt zeltītiem. Vienalga, cik tev gadu: zelts labi izskatās arī 30 gados. Ja līdzekļi nav pietiekami, bet gribas uzspīdināt, tad var ielikt apzeltītus zobus. Sliktākajā gadījumā - metāls.

Mīlestība pret zelta bija nodiktēta un praktiska: ar tiem bija vismazāk problēmu sakarā ar metāla inertumu.

Mēbeļu sekcija

80-os gados pulēto skapīšu laikmets bija aizgājis un skatieni pievērsās pie sekcijas - mēbeļu garnitūras istabas sienas garumā. Visvairāk vērtēja Rumānijas mēbeles, bet, ja to nebija, bija gana labas arī Moldovas mēbeles. Lai iegādātos sekciju, gadiem ilgi stāvēja rindā. Dažreiz vajadzēja “atzīmēties”. Tas nozīmēja, ka sestdien bija jāmostās 3 - 4 no rīta un jāierodas rindā pie mēbeļu veikala, jāstāv tur pirms atvēršanas un jāpaceļ roka, kad pienāks tavs numurs. Ja pircējs neieradās - rinda bija zaudēta, cerības uz sekciju bija zudušas.

Servīze

Katrā mājā bija trauki “katrai dienai” un “ciemiņiem”. Servatā vai sekcijā atradās servīze, kas, tāpat kā melhiora karotes, ņēma lietot tikai tad, kad ieradās ciemiņi.

Pasaules literatūras bibliotēka

Grāmatas bija ļoti vērtīgas, tām medīja, parakstījās un pēc tām stāvēja rindās. Bieži vien, iegādājoties kaut kādu grāmatu, bija jāiegādājas vēl pāris nevajadzīgu. To sauca par “došanu papildus”. Savākt tādu “pasaules literatūras bibliotēkas”skapi kā fotogrāfijā, nozīmēja, ka kaut kur otrā istabā ir vēl skapis ar mazāk vērtīgām grāmatām, kuras glabājas tikai tāpēc, ka tās ir grāmatas, vislabākais cilvēka draugs. Un draugi netiek izmesti.

Kažokādas cepure un apkakle

Katra sieviete sapņoja par kažokādu. Augstākā pilotāža bija kažoks. Piemēram, mutona. Bet tādu greznību nevarēja atļauties. Tāpēc lielākā daļa aprobežojās ar kažokādas apkakli drapa mētelim un ūdeļādas cepuri. Vai pat kaut ko vienu, kā paveiksies.

Kristāls

Kristāls ir kā kažoks, tikai mājās. Cilvēks bez kristāla vāzes bija nožēlojams. Un bez kristāla salātu traukiem, glāzēm un pokāliem arī. Bieži vien tas viss tika piegādāts ar paziņu palīdzību, jo veikalos šāda greznība bija pieejama tikai galvaspilsētā. Protams, neviens no kristāla traukiem neēda un nedzēra (izņemot svētkus) — visas šīs skaistās lietas vienkārši stāvēja servantā, priecēja saimnieku acis, ar gadiem pārklājoties ar putekļiem un dzeltējot.

Pastāstiet, ko jūsu bērnībā uzskatīja par vērtīgu? Vai ir kādas lietas, pēc kurām jūs ilgojaties tagad?