Vājie bērni neizdzīvoja.
Tiek uzskatīts, ka katrs otrais bērns, kas dzima Spartā mira agrā bērnībā. Tas bija tāpēc, ka pēc piedzimšanas mazuļa tēvam bija pienākums to aiznest uz vecāko padomi. Tie viņu apskatīja, vai bērnam nav noviržu un slimības pazīmju. Ja kaut ko tādu konstatēja tad tēvam lika bērnu izmest grāvī kur bērns tika atstāts nomirt.

Zēni no 7.g.v. kazarmās.
Mātes ilgi nerūpējās par dēliem pēc 7. dzimšanas gada zēnus ievietoja speciālās kazarmās. Kur viņus pieskatīja uzraugs. Uzraugs bija kaut kas līdzīgs skolotājam, bet mūsdienu izpratnē nosaukt viņu par pedagogu nav iespējams. Ja zēni sastrīdējās tad uzraugs kūdīja viņus izlemt jautājumu ar dūru palīdzību. Viņam vēl bija pātaga kuru viņš regulāri lietoja sodīdams pārkāpējus.

Zādzību veicināšana
Spartiešu audzināšana paredzēja, ka zēni saņem minimumu nepieciešamo lietu. Piemēram, apavi tika uzskatīti par greznumlietu tāpēc zēni staigāja basām kājām. Pārtiku deva tik daudz, lai bērns nenomirtu badā. No citas puses, neviens neaizliedza ēdienu nozagt, bet nedrīkstēja tikt pieķertam. Ja zēns tika pieķerts aiz rokas, viņu nežēlīgi piekāva un liedza vismazāko pārtikas devu.

Kautiņi par sieru
Tas bija kaut kas līdzīgs regulāram festivālam. Uz dievietes Artemīdas altāra nolika siera gabalu. Skatītājiem bija tiesības “motivēt” kautiņa dalībniekus ar pletņu palīdzību. Neēdušie bērni uzsāka kautiņu par šo ēdienu. Dažreiz bērnus piekāva līdz nāvei, bet cilvēkiem patika šīs spēles. Visi smējās un uzjautrinājās novērojot bērnu kaujas.

Briesmīgs ēdiens
Viens ceļotājs, kas pabija Spartā rakstīja par vietējām pusdienām...”tagad es saprotu kāpēc viņi nebaidās no nāves”. Viņš pieminēja vietējo melno buljonu. Tā bija gaļa kas tika vārīta asinīs, etiķī un sālī. Melnais buljons bija pamatēdiens, visiem pienācās pa vienam mazam gabaliņam gaļas. Ja gribi vairāk – ej medībās. Piemēram, nogalinot alni spartietim to vajadzēja izdalīt uz visiem, bet sev viņš varēja paņemt papildus porciju, lai aiznestu to uz mājām. Tas bija vienīgais gadījums, kad spartietim bija tiesības ēst mājas apstākļos.

Piekaušana par nepareizām atbildēm.
Pēc vakariņām uzrauga palīgs sāka uzdot dažādus viltīgus jautājumus. Piemēram kurš ir labākais cilvēks pilsētā? Bērniem vajadzēja labi pārdomāt atbildi, lai viņus uzskatītu par gudriem, bet laiks pārdomām bija īss. Ja kāds netika galā viņam sita pa rokām. Interesanti ir tas, ka visu to vēroja uzraugi, un ja viņi uzskatīja, ka viņu palīgs bija pārāk bargs, vai pārāk maigs viktorīnas laikā palīgs arī tika piekauts.

Izglītība tevi padara vājāku
Spartietis tas ir kareivis. Viņš nevar būt filozofs, fermeris, amatnieks vai tirgonis. Spartiešu tradicionālais pārbaudījums – “bīstamā greznība”. Maksimums, ko viņam mācīja – tikai lasīt un tikai nepieciešamības gadījumā. Tērēt savu brīvo laiku kaut kādiem aprēķiniem vai filozofiskām domām par esamību bija stingri aizliegts. Kareivim bija jābūt gatavam jebkurā momentā izpildīt pavēli.

Publiska piekaušana
Ikgadējais festivāla ar nosaukumu Diamastigosis tas bija nekas cits kā publiska zēnu piekaušana gandrīz līdz nāvei. Interesanti bija tas ka piedalīties tajā bija liels gods. Bērni paši gribēja, lai viņus piekauj, viņi sapņoja pierādīt, ka var izturēt daudz vairāk nekā par viņiem domā. Šī izklaide bija tik mežonīga, ka daudzi romieši brauca uz Spartu lai uz to paskatītos. Spartieši pat radīja ko līdzīgu teātrim kur tika pārdotas biļetes tādā veidā iegūstot ienākumus no Romas Impērijas.

Kriptija
Spartiešu vergus sauca par Ilotiem. Un attieksme pret viņiem bija vienkārši briesmīga. Rituālā ar nosaukumu Kriptija laikā zēnam tika izsniegti dunči un mazliet ēdiena. Viņiem bija jāsēž kaut kur slēpnī netālu no tās vietas, kur strādāja Iloti, sagaidot nakti, zēni uzbruka vergiem un tos kas nevarēja aizmukt, sevi aizstāvēt, vai noslēpties, nogalināja. Kriptija deva iespēju spartiešiem iziet reālas kaujas nelielu praksi. Un atgādināja Ilotiem par viņu vietu sabiedrībā.

Spartiešu kapakmeņi
Nomirt sagaidot vecumdienas bija liels kauns un negods, Tādus cilvēkus glabāja neatpazītos kapos, lai saņemtu kapakmeni ar vārdu vajadzēja nomirt kaujā. Tad tevi apglabāja ar godu. Sievietes varēja saņemt kapakmeni tikai vienā gadījumā - nomirstot dzemdību laikā.
 
Lūk tāda skarba sabiedrība. Mūsdienu normās spartiešu audzināšanas morāle neiederas. Mēs dzīvojam citā laikmetā.
 
Ja tev patika šis raksts padalies ar draugiem izmantojot sociālos tīklus.