10. Maksimālā attālumā tornado aizpūstais, bet dzīvi palikušais cilvēks

Mets Suters (Matt Suter) bija parasts izlaiduma klases audzēknis, līdz 2006.gada 12.martā viņa dzimtajai pilsētai Fordlendai Misūri štatā uzbruka tornado.
Tajā svētdienas vakarā Mets atradās ciemos pārvietojamajā mājā zu riteņiem pie savas vecmāmiņas, mierīgi sarunājās ar vecmammu un onkuli – invalīdu. Kad vēja un lietus brāzmas skāra treileri, jaunietis uzkāpa uz dīvāna vienos bokseršortos un mēģināja aizvērt logu.
Šajā mirklī Suters izdzirdēja spēcīgu dārdoņu. „Tā kļuva skaļāka un skaļāka, it kā 10 kara lidmašīnas lido tieši uz mūsu virzienā. Priekšējās un aizmugurējās treilera durvis aizlidoja, bet sienas, grīda un griesti sāka šūpoties no vienas uz otru pusi, kā želejveidīga masa”.
Mājiņa sāka sagrūt, bet sienas krist. Tajā brīdī jaunietis saņēma sitienu pa galvu un nokrita bezsamaņā. Kā tikko pie viņa pienāca vecmamma, bezspēcīgo ķermeni iesūca akacī. Tas bija F2 kategorijas tornado, un aiznesa Suteru gandrīz 400 metru tālumā no mājas. Tas ir 4 futbola laukumu garums. Viņš pamodās pļavā, dzīvs un vesels, ar nelielu brūci galvā. Viņa vecmamma un onkulis tikpat brīnumainā kārtā pārdzīvoja šo tornado, jo atradās piespiesti ar mēbelēm, uz zemes. Sutera rekorda lidojums nav jāapbrīno bīstamības dēļ, bet ņemot vērā „lidojuma attālumu”, protams, tas ir unikāls gadījums.

9.Visražīgākie vecāki

Kā būtu, lai varētu uzaudzināt 89 bērnus? Tas var likties vismaz dīvaini, bet Ginesa rekorda grāmata informē, ka tieši šādu pēcnācēju skaitu pēc sevis atstāja Fjodors Vasiļjevs, Maskavas zemnieks, kurš dzīvoja 18.gadsimtā. Fjodors un viņa divas sievas deva dzīvību 22 dvīņu pāriem, 9 trīnīšiem un 4 četrīšiem. Vasiļjevs piedzima 1707.gadā, bet par tēvu pirmo reizi kļuva 18 gadu vecumā. 40 gadus vēlāk viņš pārstāja nodarboties „ar šo lietu”. Tikai divi viņa bērni mira agrā bērnībā, kas ir augsts rādītājs tajā laikā.
Kad Fjodoram bija 75 gadi, 84 viņa bērni bija dzīvi. Viņa ražīgums bija tik spēcīgs, ka vīrietis bija nosūtīts uz Sankt-Pēterburgu tikties ar imperatori Jekaterinu Otro.
Bet, kas bija visražīgākā māte? Tā bija pirmā Fjodora sieva. Tās vārds nav zināms. Bet tas ir kauns vēsturei, jo šāda sieviete ir pelnījusi, lai viņu, kā minimums sauktu vārdā, nevis tikai kā Fjodora Vasiļjeva sievu.
Viņa 27 reizes bija stāvoklī un deva dzīvību 69 bērniem. Arī otrās Fjodora sievas vārds vēsturei arī nav zināms, lai gan bija stāvoklī 8 reizes un dzemdēja 18 bērnus.

8. Vissmagākie cilvēki
Diez vai kādu pārsteigs fakts, ka vissmagākie cilvēki visā vēsturē bija amerikāņi. 2013.gadā pats lielākais aptaukošanās rādītājs – 34 procenti- tāpat pieder ASV.
Džons Brauers Minohs (Jon Brower Minnoch) dzimis Vašingtonas štatā, 12 gadu vecumā svēra 135 kilogramus. Viņa svars pastāvīgi auga, līdz 1978 gadā sasniedza 635 kilogramus. Bija marta mēnesis, Džons cieta no sirds nepietiekamības un viņam bija problēmas ar elpošanas sistēmu.
Lai viņu aizvestu uz Sietlas universitātes slimnīcu, bija nepieciešami 12 ugunsdzēsēji. Kad viņu izmeklēja, tika konstatēta masīva tūska, un ārsts noskaidroja, ka viņa ķermenī ir uzkrājušies 400 litri šķidruma.
Vīrietis slimnīcā atradās aptuveni 2 gadus, guļot vienlaicīgi uz 2 gultām. Lai viņu pārgrieztu no viena sāna uz otru, bija nepieciešami 13 cilvēki.
Atrodoties slimnīcā, Džons apprecējās ar sievieti vārdā Žanete, un sakarā ar to, ka viņa svēra tikai 50 kilogramus, viņi uzstādīja pasaules rekordu svara starpībā starp laulātajiem.
Minox diennaktī stingri uzņēma 1200 kalorijas, tapēc uz izrakstīšanās no slimnīcas brīdi viņš notievēja par 419 kilogramiem, kas ir vislielākais svara zudums vēsturē. Tas nopietni iedragāja viņa veselību un 1983.gadā 41 gadu vecs Minohs mira.
Ginesa rekordu grāmata kā vissmagākajai sievietei atdod titulu Floridas iedzīvotājai Rozālijai Bredfordei (Rosalie Bradford), kuras maksimālais svars bija 544 kilogrami. Tāpat kā Minohs, Bredforde cīnījās ar aptaukošanos visu dzīvi, bet kad viņa apprecējās un dzemdēja bērnu, viņas svars krasi palielinājās.
Viņa bija tik nomākta, ka mēģināja izdarīt pašnāvību, lietojot pretsāpju līdzekļus, bet milzīgā svara dēļ, tabletes nenodarīja postu, un Rozālija vienkārši nogulēja vairākas diennaktis.
Pēc tam kad viņa sāka sadarboties ar guru svara zaudēšanas jomā Ričardu Simmonsu (Richard Simmons), sieviete sāka ievērot diētu un aktīvi nodarboties ar sportu. Pirmais vingrinājums bija plaukstu sišana. Viena gada laikā viņa zaudēja 190 kilogramus, bet gala rezultātā viņas svars samazinājās par 317 kilogramiem, rekordliels svara zudums sievietēm. 1992.gadā viņa svēra 136 kilogrami, aizgāja mācīties, saņēma psihologa grādu un uzsāka ceļot pa valsti ar motivētāju uzstāšanos. Rozālija nomira 2006.gadā 63 gadu vecumā.

7. Vislielākais nierakmeņu skaits cilvēkam

2009 gada decembrī 45 gadu vecais Dhanražs Vadils (Dhanraj Wadile), Indijas pilsētas Šahadas (Shahadah) veikala īpašnieks jau sešus mēnešus cieta no asām sāpēm vēderā.
Ārsts noskaidroja, ka vīrietim ir nierakmeņi. Ar endoskopa un kalcija palīdzību ārsts 4 stundu laikā no Vidala kreisās nieres izvilka 172 155 akmeņus ar izmēriem no 1 mm līdz 2,5 centimetri.
Ārsta komandai bija nepieciešams vairāk nekā mēnesis, lai saskaitītu visus akmeņus. Pēc uzskaites pabeigšanas, akmeņi tika nosūtīti pārbaudei uz Ginesa rekordu grāmatas komisiju. Protams, šis „notikums” tika minēts Ginesa rekordu grāmatā, pārspējot iepriekšējo „sasniegumu” ar 14 098 akmeņiem, kas, tāpat, tika izņemti no pacienta nierēm.
Cilvēks, kas ir uzstādījis rekordu par vislielāko nierakmeni, tāpat, ir dzimis Indijā. Tas ir Mumbajas 37-gadīgais policists Vilass Gjudžs (Vilas Ghuge). 2004.gada februārī viņam izņēma nierakmeni, kura diametrs bija 13 centimetri.
Ierats, ka nierakmeņu izmērs nepārsniedz 9 centimetrus, tas ir ne lielāks kā beisbola bumba. Ir vēl viens precedents: 2009.gadā ungārs Sandors Sarkadi (Sandor Sarkadi) pārcieta nierakmeņa, kas bija smagāks par 1 kilogramu un līdzīgs kokosriekstam, operāciju.

6. Avārijā ar vislielāko ātrumu izdzīvojušais

Donalds Kempbels (Donald Campbell) uzstādīja 8 pasaules rekordus, kā uz sauszemes, tā arī uz ūdens. Viņš joprojām paliek vienīgais, kas vienā un tajā pasā gadā (1964) pārsniedza abus ātruma rekordus ( uz sauszemes un uz ūdens). Bet 1960 gada 16 novembrī viņš uzstādīja rekordu, kurš nebija plānots.
Donalds bija Malkoma Kempbela (Malcolm Campbell) autosacīkšu pioniera un ātruma rekordista 13 reizes ( 9 uz sauszemes un 4 uz ūdens) dēls. Drīz pēc tēva nāves Donalds uzzināja, ka kāds mēģina pārspēt viņa tēva rekordus un viņš nolēma aizstāvēt savas ģimenes godu. 1950-os gados Kempbels pārspēja ātruma rekordu uz ūdens ( no 257 līdz 418 km/h) Viņš pastāvīgi salīdzināja savus un tēva rezultātus, un bieži domāja par to, vai tēvs ar viņu lepotos.
1960 gadā jaunais Kempbels uzstādīja sauszemes ātruma rekordu, pārsniedzot tēva rekordu. Tad Donalds vēlējās pārspēt savu paziņu Džonu Kobbu (John Cobb) , kurš bija sasniedzis ātrumu līdz 634 km/h. Diemžēl , 1952 .gadā Kobbs gāja bojā, mēģinot pārsniegt Donalda ātruma rekordu uz ūdens.
Kempbells bija pārliecināts, ka viņa Bluebird CN7 var braukt ātrāk kā 643 km/h. Viņš brauca jau sesto apli pa trasi Bonneville Salt Flats Jutas štatā, un ātrumā 586 km/h pēkšņi zaudēja kontroli pār automobili.
Veiksme, kā arī Bluebird jauda izglāba viņam dzīvību 1960.gada 16.septembrī. Donaldam bija galvaskausa lūzums un bungādiņas bojājums.
Praktiski uzreiz pēc tam, kā viņš atlaba, Donalds turpināja ātri braukt, bet tikai 1964.gadā viņš varēja sasniegt ar savu Bluebird rekordlielu ātrumu 684, 5 km/h. Pēc tam viņš atkal pievērsās ūdenim. 1967.gada 4.janvārī Donalds gāja bojā, kad zaudēja kontroli pār savu Bluebird7, attīstot ātrumu vairāk nekā 480 km/h. Viņa līķis palika ezera Coniston Water dzīlēs līdz brīdim, kad to pacēla 2001.gadā.

5.Pats ilgākais uzturēšanās laiks slimnīcas ratiņkrēslā
Ginesa rekorda grāmatas pārstāvjiem bija nepieciešams izveidot jaunu sadaļu pēc tā, kā 40 - gadīgais brits Tonijs Kollinzs (Tony Collins) viņiem paziņoja, ka viņš nogulēja slimnīcas ratiņkrēslā 77 stundas un 30 minūtes.
Kollinzs bija diabētiķis, bet uz Princeses Margaritas slimnīcu Suindonas pilsētā Anglijā, 2001.gada 24.februārī , svētdienā, viņu nogādāja, jo Kollinzs bija saķēris vīrusu. Viņam pateica, ka brīvu slimnīcas gultu nav, tapēc vajadzēs pagaidīt.
Toniju novietoja ratiņkrēslā koridorī, netālu no dušas teplām. Cilvēks dzīvoja koridorī, bet istaba viņam tika atrasta tikai otrdienas beigās. Ironijas dēļ, kad Ginesa rekordu grāmatas pārstāvji pētīja šo lietu, Kollinzs saslima un atkal nokļuva šajā slimnīcā.
Šoreiz viņš pavadīja koridorī 60 stundas. „Diemžēl, iespējams, tas būs valsts finansējamās veselības aprūpes jomas rekords, kas pastāvīgi atjaunosies.”
Kollinza pareģojums izpildījās 2013.gada martā, kad tajā pašā pilsētā, bet citā slimnīcā ratiņkrēslā ar aizdomām par infarktu ievietoja 62-gadīgo Herbertu Edvardsu (Herbert Edwards). Savu vietu viņš nogaidīja ratiņkrēslā 6 dienas, kopā – 144 stundas.

4.Visvairāk amputāciju vienai un tai pašai rokai.

Atsevišķi rekordi diez vai var būt pārsniegti ne tikai tāpēc, ka neviens negribēs tos pārsniegt, bet arī saistībā ar rekordu pretrunīgo īpašību. Šāds rekordists ir Klints Hallams (Clint Hallam) trīsreizēja vienas rokas amputācija.
Pirmā amputācija notika 1984.gadā, kad viņš atradās cietumā savā dzimtajā jaunzēlandē saistībā ar krāpšanu. Ripzāģis viņam bija nogriezis labās rokas delmu mazliet augstāk par delma locītavu. Ķirurgi piešuva locītavu atpakaļ, bet operācijas laikā tika ienesta infekcija, sakarā ar ko, 1988.gadā roku amputēja otro reizi.
10 gadus vēlāk viņam piedāvāja iekļūt medicīnas vēsturē kā cilvēkam, kurš pirmais ir saņēmis transplantu. Klintu nogādāja uz Lionu Francijā un veiksmīgi viņam piešuva miruša motociklista roku. Vēlāk Hallams teica, ka neieredzēja savu roku no paša sākuma: „Donora roka bija lielāka par manējo, tā bija rozā un plika,bet mana ādā ir olīvkrāsā un uz otrās rokas ir spalvas”
Reabilitācijas laikā Klints, atrodoties slimnīcā, iemīlējās medicīnas māsā un aizgāja pie viņas, atstājot savus bērnus un sievu, ar kuru nodzīvoja 12 gadus.
„Marti (medmāsa)- tas vienīgais labums, ko deva man ķirurgi. Izņemot viņu, es neko nesaņēmu’”
Pēc kāda laika Hallams pārstāja apmeklēt ārstus un lietot medicīniskos preparātus, lai donora roka pieaug. Protams, viņa ķermenis sāka donora roku „atgrūst” un 2001.gadā to vajadzēja amputēt trešo reizi.
Zinātniskā sabiedrība un franču ķirurgs bija ļoti vīlušies. 2002.gadā Hallams palūdza vēlreiz viņam piešūt donora roku, bet līdz šim brīdim viņš gaida.

3.Vislielākais skaits salauztu kaulu

Uz sava pēdējā lēciena momentu 1977.gadā Robertam Kreigam Nivelam (Robert Craig Knievel) arsenālā bija jau 150 lēcieni ar motociklu pāri dažādiem šķēršļiem. 18 no tiem bija neveiksmīgs ar nopietnām sekām šim vīrietim. Apkopojot visus lēcienu rezultātus, šim cilvēkam bija 433 lūzumi 35 dažādiem kauliem, kas ir pasaules rekords. Viņš bija lauzis galvaskausu, degunu, žokli, abus atslēgas kaulus, abas rokas, abus delmus, krūšu kurvi, katru ribu un muguru 5 reizes.
Pie tam, viņam bija lauztas abas potītes , kreisais gurns un iegurnis 3 reizes.
Kad Roberts ieguva savu pirmo nopietno traumu viņš nebija uz motocikla. 1966.gada februārī viņš mēģināja pārlekt pāri braucošam lielā ātrumā garām motociklistam. Diemžēl, vīrietis lēca par vēlu un tāpēc viņu atsvieda sānis 5 metru attālumā.
Vissliktākā avārija, kurā viņš nokļuva, notika 1967.gada 31.decembrī, kad Nivels mēģināja pārlekt Lasvegasas strūklakai Caesars Palace kopējais attālums starp apmalēm ir 43 metri. Lēciens neizdevās un viņš tika uzsviests uz blakus ēkas jumta. Tad viņa kreisās kājas augšdaļa un iegurnis izskatījās kā samalts gaļas mašīnā, gurns, delms, abas potītes bija salauztas, viņš saņēma galvas smadzeņu satricinājumu, kura dēļ komā atradās 29 dienas.
Kā rezultāts kritienam golfa laukumā bija protezēts gurns. Viņš divreiz bija kritis savā džakuzi vannā, salaužot sev ribas un ceļgalu. 1999.gadā viņam pārstādīja aknu, tāpēc ka alkohols izraisija viņam aknu cirozi. Savas dzīves nogalē Roberts pastāvīgi staigāja ar sūkni, kas piegādāja viņa mugurai morfīnu un sintētisko heroīnu. Viņš nomira 2007.gada 30.novembrī no plaušu fibrozes.

2.Izdzīvojušais nāvīgi bīstamos incidentos, kas notika vienā dienā

Došai, 10 mēnešus vecam pitbulim, kas dzīvo ar savu saimnieku Klirleikā, Kalifornijā 2003.gada 15.aprīlis bija tiešām slikta diena. Tajā rītā suns pārleca pāri žogam un viņu notrieca pikaps. Kad ieradās policija, Došai bija stiklainas acis un viņa tikko spēja paiet. Uzskatot, ka suns ir nāvīgi ievainots, policists tam iešāva galvā, mazliet zemāk par labo aci, lai atbrīvotu suni no ciešanām.
Atbraukušie dzīvnieku kontroles organizācijas pārstāvji pārlika „līķi” polietilēna iepakojumā. Viņi transportēja Došu uz turieni, kur tas ir nepieciešams, un ievietoja to saldētavā. Divas stundas vēlāk organizācijas darbinieks atvēra saldētavu un ieraudzīja, ka Doša sēž polietilēna iepakojumā.
Virsnieka lode ceļoja pa Došas galvaskausu, tikai mazliet skāra smadzenes un apstājās zem suņa žokļa. Suns tāpat cieta no atdzišanas, bet lauztu kaulu viņai nebija. Lodes fragmenti tika izņemti, tomēr, suņa labā auss palika vājdzirdīga.
Par to, ka Doša šajā dienā pārdzīvoja trīs reizes nāvīgi bīstamas situācijas, Ginesa rekordu grāmatas pārstāvji nosauca Došu par laimīgāko suni pasaulē.

1. Nenogalināmais

Ginesa rekordu grāmatai nav oficiālas kategorijas šim rekordam, un tas domāts ir, lai cilvēki nekonkurētu un nemēģinātu šo rekordu pārsniegt. Bet ja viņi to darītu, noteikti būtu vēl pretendenti uz šo rekordu.
Kā piemērs, slavenais mistiķis Grigorijs Rasputins, pirms tam, kā iet bojā liktenīgā naktī, bija saindēts, trīs reizes nošauts, kastrēts un iemests aizsalušā upē.
Bet rekordists ir Maikls Mallojs(Michael Malloy).
Mallojs bija piecdesmitgadīgs īru emigrants, kas dzīvoja Ņujorkā 1933.gadā. Pirms tam viņš bija ugunsdzēsējs, bet kļuva par alkoholiķi un zaudēja mājas. Piecu cilvēku grupa bija ieplānojusi viņu apdrošināt trīs reizes, pēc kā bija paredzēts nelaimīgo nogalināt.
Viens no sazvērniekiem bija bāra īpašnieks, un uzdāvināja Maiklam kuponu, kas ļāva neierobežotā daudzumā lietot alkoholu viņa bārā, cerībā, ka Maikls nodzersies līdz nāvei. Bet, neskatoties uz to, ka Maikls bārā pavadīja praktiski visu savu laiku, viņš nenomira.
Vīlies bārmenis, kurš bija viens no sazvērniekiem, pielēja Maikla viskijā antifrīzu. Mallojs izdzēra 6 glāzes, zaudēja samaņu, bet nenomira. Nākamās nedēļas garumā viņš dzēra tikai antifrīzu. Pēc tam viņam deva dzert terpentīnu., kam sekoja zirgu smēre, sajaukta ar žurku indi.
Kad jēlās austeres, iemarinētas koka spirtā, nevarēja viņu nogalināt, sazvērnieki viņam iebaroja bojātas sardīnes. Nekāda rezultāta.
Vienreiz naktī temperatūra noslīdēja līdz -25 grādiem pēc Celsija skalas, un „banda” iemeta Malloju sniega kupenā un uz krūtīm viņam uzlēja ūdeni. Tas nelīdzēja. Vēlāk Maiklu sabrauca automašīna.
Mallojs nokļuva slimnīcā , pavadīja tur 3 nedēļas un atgriezies bārā sūdzējās: „es tiešām nomiršu dzeršanas dēļ.” Galu galā, sazvērnieki ielika Malloja mutē gumijas šļūteni, kuras otru galu nofiksēja pie automašīnas izpūtēja. Vajadzēja aptuveni stundu, lai upura seja kļūtu violetā, un sazvērnieki savu bija panākuši.
To neviens varēja neievērot, bet viņi ļoti skaļi strīdējās par apdrošināšanas atlīdzību, tāpēc šis gadījums nāca atklātībā. Viņus tiesāja, un četri no pieciem bija sodīti ar nāvi uz elektriskā krēsla. Visi nomira pirmajā reizē.