1.Crush – tests ar cilvēku

Džons Pols Stepps (John Paul Stapp) bija pieredzējis Amerikas gaisa spēku virsnieks un aviācijas ārsts, kas pētīja strauja paātrinājuma un bremzēšanas iespaidu uz cilvēku. Lai uzlabotu aviācijas tehnikas un aprīkojuma drošību, viņš nolēma demonstrēt šo iedarbību uz sevis.
Tajā laikā tika uzskatīts, ka cilvēka ķermenis ir spējīgs izturēt slodzi 18G, pirms tas novedīs līdz nāvei. Stepps nolēma parādīt, ka šī robeža ir daudz augstāka,un pakļāva sevi neiedomājamai pārslodzei, ko var izturēt cilvēks.
Izmatojot jaudīgas raķešu ragavas. Tās attīstīja ātrumu līdz virsskaņas ātrumam, bet pēc tam strauji bremzēja. Stepps pierādīja, ka cilvēks var izturēt pārslodzi 46 G.
Lai viņš arī izdzīvoja, Steppam bija ievērojami ķermeņa bojājumi: ekstremitāšu lūzumi, tīklenes atslāņošanās, pārplīsuši asinsvadi un citas traumas.
Vienā no eksperimentiem viņš nolēma lidot ar reaktīvo lidmašīnu 13 700 metru augstumā un ar atvērtu kabīni, pakļaujot sevi vējam, kas pūta ar ātrumu 917 m/s. Viņš noskaidroja, ka ja pilots elpoja tīru gaisu 30 minūtes pirms lidojuma, viņš varēja daudz labāk izturēt neiedomājamu augstumu.
Stepps izstrādāja dažāda veida drošības jostas, kas vēlāk kļuva par obligātu automašīnās.

2. Apendicīta operācija

Daudzi cilvēki pilnībā sevi uztic ķirurgam, ja ir nepieciešama operācija. Bet amerikāņu ārsts Evans O Nīls Keins (Evan O’Neill Kane) nolēma, ka neviens neizdarīs tādu darbu labāk nekā viņš pats. Keins veica pats sev operāciju, lai varētu to saprast no pacienta skatu punkta. Viņš izmantoja vietējo anestēziju, kuru vēlāk būtu jālieto pacientiem, kuri nevarētu pārciest kopējo anestēziju.
Lai gan Keins agrāk bija amputējis sev vienu pirkstu, šādu operāciju viņš bija veicis pirmo reizi. Viņš izmantoja novokaīnu kā anestēziju un uzsāka apendicīta operāciju ar spoguļu palīdzību. Operācijai tajos laikos bija nepieciešami daudz dziļāki griezumi nekā mūsdienās, kas padarīja to bīstamu.
Neskatoties uz risku, 60-it gadīgais ārsts veica šo operāciju uz citiem pacientiem vairāk nekā 4000 reizes, Šī operācija ne ar ko neatšķīrās no citām. Nākamajā dienā viņš varēja piecelties un kustēties. Pati operācija ilga tikai pusstundu, un vienīgais biedējošais moments bija tas, kad par daudz pieliecoties, viņa zarnu trakts izslīdēja.
Pēc 10 gadiem, kad Keinam vajadzēja izgriezt bruku, viņš atkal pats sev veica operāciju. Šoreiz radās citi sarežģījumi, un pēc mēneša viņš nomira no smagas formas pneimonijas.

3. Stingra diēta

Fredriks Helzels (Frederick Hoelzel) kļuva slavens pusaudža gados, kad viņš sāka izmantot diētu, kuras laikā viņš ēda produktus, kas nesaturēja kalorijas. Tikai bija viens „bet”. Šos produktus bez kalorijām grūti bija nosaukt par produktiem.
Helzels ēda kukurūzas dzinumus, pudeļu aizbāžņus, spalvas, skaidas, azbestu, celulozi un banānkoka stumbru, kā arī, savu mīļāko produktu – kukurūzas vati.
Kā Čikāgas universitātes pētnieks, Helzels bija nolēmis pārbaudīt, cik ātri šos produktus viņa organisms pārstrādās. Nelieli tērauda un sudraba objekti caur viņa kunģa-zarnu traktu izgāja aptuveni pēc 8 stundām, bet zelta lodītēm bija nepieciešams aptuveni 22 stundas. Tajā pat laikā stikla lodītes gāja cauri 40 stundu laikā. Visātrāk tika pārstrādāts virves gabals- 1,5 stundas.
Viņš pieturējās pie šīs diētas daudzu gadu garumā, izdarot izņēmumu tikai Ziemassvētkos, kad viņš atļāvās apēst nelielu porciju ēdamas pārtikas. Viņa notievēšanas metode izrādījās ārkārtīgi efektīva, jo pēc tās Helzels bija bāls, tievs, ar melniem lokiem zem acīm un izspiedušos ādamābolu. Viņš tā arī nekļuva par profesoru, bet palika par asistentu fizioloģijas jomā.

4. Sāpes sēkliniekos

Daudziem vīriešiem tikai doma par to, ka ja piekārtu kādu smagumu sēkliniekiem, izsauc sāpīgas izjūtas. Tomēr divi zinātnieki Herberts Vullards (Hebert Woollard) un Edvarts Karmaikls (Edward Carmichael) nolēma izaicināt likteni.
Lai gan precīzi nav zināms, kurš kļuva par „izmēģinājuma trusīti”, abi viņi pētīja reflektoro sāpju parādību. Reflektorās sāpes- tās ir sāpes, kas rodas , ja ir bojāts iekšējais orgāns, bet tās izjūt citā ķermeņa daļā.
Viens no vīriešiem apgūlās uz galda, bet otrs tajā pašā laikā piekāra sēkliniekiem dažādus smagumus. Visi novērojumi tika pierakstīti, sākot no „neliela diskomforta cirkšņa labajā pusē” līdz „stiprām sāpēm sēkliniekos pie smaguma 650 grami”. Abi zinātnieki tiešām pierādīja, ka sēklinieku bojājums rada reflektorās sāpes, kas izplatās uz muguru, ja smagums sasniedz 900 gramus. Tomēr viņu darbs un secinājumi par reflektorām sāpēm netika apstiprināti, jo neviens cits no zinātniekiem nevēlējās atkārtot eksperimentu.

5. Miega deprivācija

Amerikāņu speciālists miega pētniecības jomā Nataniēls Kleitmans (Nathaniel Kleitman)kļuva par vienu no pirmajiem zinātniekiem, pateicoties kuram mēs uzzinājām pār ātrā miega cikliem, cirkādes ritmiem un bezmiegu. Vienā no eksperimentiem zinātnieks negulēja 115 stundas, lai uzzinātu bezmiega ietekmi uz prāta darbību. Vienā no brīžiem viņam tadās halucinācijas, viņš sāka ar kādu strīdēties un izkliegt dažādas frāzes. Citā eksperimentā Kleitmans un viņa palīgi nolēma uzzināt, vai cilvēkiem ir bioloģiskais pulkstenis.
Viņš pavadīja 32 dienas Kentuki mamutu alā. Tā bija ideāla vieta, lai pavirzītu bioloģisko pulksteni par 28 stundām sakarā ar dabiskās gaismas trūkumu, pastāvīgu temperatūru un signālu trūkumu no ārpasaules.
Lai gan viņa partnerim izdevās pāriet jaunajā režīmā pēc nedēļas, Kleitmans nolēma turpināt eksperimentu, pavadot divas nedēļas zemūdenē, izpētot jūrnieku miegu un mēģināja atrast līdzekli, kas liktu jūrniekiem strādāt vēl efektīvāk, izmainot miega ciklu.

6.LSD efekts

Alberts Hofmans (Albert Hofmann) kļuva zināms visā pasaulē kā „LSD „tēvs”. Tas notika , kad viņš mēģināja atrast medicīnisko pielietojumu vienai no sēnītēm, Pētījumu laikā viņš atrada ķīmisku vielu lizergīna skābes dietilamīds, vai vienkārši runājot, LSD.
Viņa pirmais pētījums bija nejaušs, kad neliels vielas daudzums nokrita viņam uz pirkstiem. To viņš aprakstīja kā neparastu uzbudinājumu un vieglu galvas reiboni.,, Mājās es apgūlos un ieniru patīkamā stāvoklī, kas bija līdzīgs apreibumam. Es novēroju nepārtrauktu fantastisku attēlu plūsmu, kam bija neparasta forma ar intensīvu kaleidoskopisku krāsu spēli”.
1943.gadā Hofmans apzināti izlietoja 250 mikrogramus LSD un šis pētījums kļuva slavens kā „velosipēda diena”. Ceļā uz mājām viņš pilnā apjomā izjuta LSD iedarbību, redzot spilgtas un neaizmirstamas halucinācijas. Vēlāk Hofmans izstrādāja virkni psihoaktīvu vielu. Viņš nomira 2008.gadā 102 gadu vecumā.

7.Cērmju oliņas

Džovanni Grassi (Giovanni Grassi) bija itāļu ārsts, kas pamatā interesējās par parazitoloģiju un zooloģiju. Vienreiz viņš veica vīrieša sekciju, kura zarnu trakts bija piepildīts ar cērmēm.
Zinātnes vārdā Grassi nolēma norīt dažas šo tārpu oliņas, lai nodemonstrētu tārpa dzīves ciklu un parādīt, kā tie nododas no viena cilvēka otram. Ārsts izvilka no līķa oliņas un ievietoja šķīdumā, lai tās paliktu dzīvas.
Lai pārliecinātos, ka viņš nav inficējies līdz šim brīdim, viņš izmeklēja savus ekskrementus ar mikroskopa palīdzību gada laikā un tikai pēc tam norija 100 cērmju olas. Pēc mēneša viņš sajuta diskomfortu, un viņa ekskrementos parādījās cērmju olas. Viņš lietoja augu izcelsmes zāles un tika vaļā no cērmēm. Vēlāk daudzi profesori un studenti sāka iekšķīgi lietot cērmju olas, lai izaudzētu cērmes, kas dažreiz sasniedza 2 metru garumu. Bet tieši Grassi bija pirmais, kas konstatēja, ka cērmes tiek nodotas tālāk ar cilvēka fekāliju masu.

8.Zirnekļa Melnā atraitne kodums

Alans Blērs (Allan Blair),kuru nosauca „īsts cilvēks – zirneklis” ir slavens ar saviem pētījumiem entomoloģijas un toksikoloģijas jomā. Blērs nolēma uz sevis izmēģināt zirnekļa melnā atraitne kodumu. Zinātnieks saniknoja zirnekļa mātīti, nebarojot divas nedēļas, līdz tā viņam iekoda.
Viņš ļāva Melnai atraitnei iekost sev un košana ilga 10 sekundes. Šī laika bija pietiekami, lai visa inde nokļūtu organismā. Viņš atzīmēja, ka pēc sajūtām kodiens bija līdzīgs adatas dūrienam, bet dedzināšanas sajūta pastiprinājās ar laiku. Kodums bija mikroskopisks, un Blērs nevarēja to redzēt, bet vieta ap kodumu palika bāla, bet pirksts palika sarkans. Tālāk pulsējošās sāpes sāka izplatīties un roka notirpa.
Viņa limfatiskajā sistēmā cirkulēja toksīni, un viņš sāka sajust sāpes limfatiskos mezglos un citās ķermeņa daļās. Koduma vieta sāka pampt, un eksperimentētājs tika nogādāts slimnīcā. Viņš nevarēja runāt un elpot un viņam radās šoka stāvoklis.
Viņam ievadīja morfīnu, lai mazinātu sāpes, kas ilga trīs dienas. Pa šo laiku Blērs nodrošināja ārstus ar visiem simptomiem, kas parādās Melnās atraitnes koduma rezultātā, kas ļāva vieglāk diagnosticēt koduma upurus, kā arī, izpētīt, kā šī zirnekļa toksīni ietekmē cilvēka organismu.
Blērs atguvās, bet atteicās piedalīties otrajā eksperimentā, lai apstiprinātu rezultātus.

9.Spinālā anestēzija

Augusts Bīrs (August Bier ) bija vācu ķirurgs, kurš veica pasaulē pirmo operāciju, izmantojot spinālo anestēziju. Spinālā anestēzija deva cerības daudziem pacientiem, kas nepanesa kopējo anestēziju. Tajā laikā, pielietojot narkozi, kokaīnu ievadīja pacienta muguras smadzenēs, lai tas nejustu sāpes, bet atradās pie samaņas. Bīrs veica operāciju sešiem pacientiem, izmantojot spinālo anestēziju, pirms nolēma uz sevis izmēģināt, kā tas ir.
Pēc operācijas pacienti sūdzējās par sliktu dūšu, vemšanu, spēcīgām galvas sāpēm, sāpēm rokās un kājās. Bīrs palūdz savu palīgu Augustu Hildebrandtu (Augustus Hildebrandt) piemērot šo anestēzijas veidu, bet šprice nederēja adatai un liels daudzums muguras smadzeņu šķīduma iztecēja, bet pēc eksperimenta mugurkaulā palika diezgan liels caurums.
Pēc vairākām stundām Bīrs izmēģināja anestēziju uz Hildebrandtu. Šoreiz eksperiments notika veiksmīgi, un drīzumā palīgs nejuta savas kājas un nevarēja kustēties. Bīrs pārbaudīja anestēzijas pakāpi palīga ķermenim. Sitot tam pa pēdām, izmantojot āmuru, aizdedzinot un pieliekot pie miesas cigāru, izraujot kaunuma matus un pat iesitot tam pa sēkliniekiem.
Par laimi izmēģinātājs neko nejuta un eksperiments izrādījās veiksmīgs. Pēc tam, kā anestēzijas darbība beidzās, abi vīrieši sajuta simptomus, ieskaitot galvas sāpes, par kurām sūdzējās pacienti. Viņi atklāja jaunu atsāpināšanas formu, kas iedzīvojās medicīnas pasaulē.

10. Saindēšanās ar gāzi

Britu fiziologs Džozefs Barkrofts (Joseph Barcroft) interesējās par skābekļa nokļūšanas asinīs procesa ideju.
Lai veiktu pētījumus, viņš veica vairākus eksperimentus ar sevi.
Vienā no eksperimentiem, viņš pētīja bīstamās gāzes, kas izsauca nosmakšanu Pirmā pasaules kara laikā, lietojot ķīmiskos ieročus. Viņš nolēma uz 10 minūtēm ieslēgt sevi kamerā, kas bija pildīta ar ūdeņraža cianīdu. Lai gan suns, kas bija kopā ar viņu, nodzīvoja tikai 95 sekundes, Barkrofts varēja izturēt visas 10 minūtes.
Cita eksperimenta laikā viņš atradās stikla kamerā, lai uzzinātu, kāds minimālā skābekļa daudzums ir nepieciešams cilvēkam, lai izdzīvotu. Nedēļas laikā viņš dzīvoja apstākļos, kas bija līdzīgi 4900 metru augstumā, kas izraisīja ķermeņa zilēšanu.
Pēdējā eksperimenta laikā zinātnieks ieslēdza sevi ledusskapja kamerā , lai uzzinātu aukstuma iedarbību uz prāta spējām.
Viņš konstatēja, ka kādā no momentiem, kas bija tuvs ķermeņa atdzišanai un nāvei, cilvēks sāka izjust siltumu nevis aukstumu. Pats pētnieks varēja iziet no kameras jebkurā laikā, bet viņš nolēma palikt, līdz zaudēja samaņu, un palīgiem nācās viņu glābt.