Daļu introjektu (introjekts - mums uzlikta vēlme, termins no Geštaltpsiholoģijas) mēs izveidojas patstāvīgi. Satiekoties ar neveiksmēm un sāpēm, mēs formējam noteikumus, kas ļauj mums izbēgt no tiem nākotnē.

Bet norobežojot sevi no sāpēm,mēs norobežojamies no dzīves. Vecāku žogs, kas ap mums celts, apaug ar mūsu pašu veidoto žogu. Tādēļ mums ir grūti saprast, kas mēs esam patiesībā un kas vēlamies būt.

Ap 40 gadiem es sāku ja ne lēkt pāri šim žogam, tad palūrēt tam pāri un uzdot sev jautājumu: ”Ko es gribu? Kāpēc es to daru? Ko es patiešām nevēlos? ”

Es pārstāju nesāt augstpapēžu kurpes. Jā, tie pagarina augumu un kājas. Un sieviešu kājas augstpapēžu kurpēs izskatās seksīgi. Bet sievietei ar aktīvu dzīvesveidu, pārvietoties tajās pa trotuāriem un sabiedriskajiem transportiem ir pietiekami sarežģīti.

Un kādā ballīte vai pasākumā, es gribu dejot, kustēties, sajust prieku, nevis mocīties ar pietūkušām un noberztām kājām.

Es pārtraucu domāt, ka sekss, ķermenis un fizioloģija ir kaut kas kauninošs. Un ka sekss ir joma, kuru kontrolē vīrieši. Man ir ķermenis, tas nav ideāls, man ir grumbas un celulīts. Tāpat man ir menstruācijas, pinnes un gremošanas traucējumi. Un ja vīrietis pie vārda ”mēnešreizes” satrūkstas un krīt ģībonī pēc lūguma nopirkt paketes - mums nav pa ceļam.

Es gribu seksu un zinu, ko es gribu seksā. Un ja vīrietis mani nedzird, mūsu ceļi šķirsies. Un nekādi ”nu kopumā jau viņš ir labs cilvēks” neeksistē.

Es pārstāju uzturēt kontaktus ar cilvēkiem no grupām ”ja nu noderēs”, ”neērti atteikt”, ”labs cilvēks, negribas apbēdināt”. Man apkārt ir man mīļi cilvēki. Tāpat, esmu atvērta jaunām draudzībām. Bet ja komunikācija sarūk, es padodos. Tango dejo divi cilvēki. Kam interesēs, kas noticis - pajautās. Ja arī nejautās vai uzbruks ar tekstu ”pati esi vainīga” vai ”ko tu tāda ļauna” - kontakts pārtrūks. Un es nevienu pie tā nevainošu.

Es pārstāju sevi vainot tajā, ko daru un ko nedaru. Par to, ka neesmu tāda, kādu mani grib redzēt. Ja negribu atbildēt uz telefona zvanu desmitos vakarā, es neatbildu. Ja man nav taisnība, esmu gatava atvainoties, bet neesmu gatava būt vienīgā nepareizā un vainīgā pie attiecību izjukšanas.
Ja man ir apgrūtinoši izpildīt kādu lūgumu, es atsaku un paskaidroju kāpēc tā. Ja kāds cilvēks no manis sagaida mūžīgu ”jā”, tad tā tik tiešām nav mana problēma.

Es pārstāju gaidīt pati uz sevi. Un izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Es mēģinu pieņemt notikumus un cilvēkus tādus, kādi tie ir. Un nekarinu sev virsū ”birkas”. Pat visfatālākajai situācijai var būt objektīvi iemesli. Tādēļ es dodu sev iespēju un arī citiem, vismaz paskaidrot.

Es pārstāju kautrēties atgādināt to, ka man kāds ir parādā naudu vai ir devis kādu solījumu. Es atbildīgi izturos pret to, ko esmu solījusi un mēģinu izpildīt savus solījumus. Solījums ir iepriekšēja vienošanās. Ja otrai pusei mainījušies apstākļi, man ir tiesības par to zināt.

Es pārstāju kautrēties no naudas. Un no tā, ka tā man ir svarīga. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē, kurā nauda ir kā ieejas biļete. Mēs visi pieliekam daudz pūļu, lai nopelnītu naudu.

Tikai nezin kāpēc, daudzos sēž padomju ideoloģija par to, ka nauda ir ļaunums. Vērtībai jābūt dvēseliskai, bet gūt materiālu labumu ir zemiski. Zemiski ir dzīvot ar dubultmorāli - mīlēt naudu un to noliegt.

Es beidzu dalīt cilvēkus pēc statusa. Un rūpēties par savu. Idiots, lempis un nelietis - vienīgie kritēriji, pēc kuriem es izsijāju kontaktus. Profesija, teritoriālā piederība un citas identitātes iezīmes nav nozīmīgas.

Es pārstāju dzīvot pēc šablona ”vēl par agru” un ”jau par vēlu”. Dzīvei nav šādas skalas. Kāds precas pirmo reizi mūžā 18 gadu vecumā, kāds cits - 45. Kāds iegūst augstāko izglītību 20 gados, cits 64. Kāds sāk attiecības ar seksu pirmajā randiņā, kāds pēc 2 gadu iepazīšanās.
Viss, kas ar mums notiek - notiek laikā. Un katram ir savs laiks.

Es pārstāju baidīties izmēģināt kaut ko jaunu un kļūdīties tajā. Kad saproti, ka neesi nevienam parādā, dzīve tev dod daudz iespējas. Tagad es izmēģinu katru.

Es nezinu, vai ir iespējams kļūt pilnīgi brīvas no mācītajiem un iegūtajiem aizliegumiem. Visticamāk - nē. Bet pat tad, kad esi kaut nedaudz paplašinājis redzesloku, pasaule kļūst plašāka un daudzveidīgāka. Paplašini savu horizontu!

Patika? Dalies ar draugiem!