10. Ķivernesis bazilisks: staigāšana pa ūdens virsmu

Ķivernesis bazilisks starptautiskais zinātniskais nosaukums( Basiliscus plumifrons) tā ir brīnumaina ķirzaka, kas dzīvo Centrālamerikā. Šī būtne atšķiras ar interesantu spēju skriet pa ūdens virsmu. Ķirzaka lielāko daļu laika pavada piekrastes kokos un krūmos, gaidot izdevīgu momentu, lai pamielotos ar kukaiņiem vai sīkiem dzīvnieciņiem, piemēram, pelēm.
Kad rodas izdevīgs gadījums, ķirzaka ļoti ātri uzbrūk savam upurim, ķerot to ar asiem nagiem un ātri to norij. Taču, ja bazilisku nobiedē, viņš vienā mirklī atstāj savu iesildīto vietu, un neiedomājamā ātrumā aizskrien uz pakaļkājām pa ūdens virsmu.
Pie tam, ķirzaka palīdz sev ar asti, lai nezaudētu līdzsvaru. Ķirzaka ne tikai spēj skriet pa ūdens virsmu, bet arī – ātri skriet pa sauszemes virsmu, sasniedzot ātrumu 11 kilometri stundā, kā arī, tā spēj atrasties zem ūdens ne mazāk kā pusstundu.

9.Angļu dzinējsuns- izcila oža

Zem slinkām angļu asins dzinējsuņa acīm izvietots izcils deguns. Tomer tas nav vienkārši deguns, tas ir super deguns! Tas ir viens no jūtīgākiem deguniem pasaulē, miljoniem reižu jūtīgāks, nekā cilvēka deguns.
Protams, šāda īpašība nedrīkst būt izniekota. Lūk kāpēc šis suns ir ļoti populārs policistu vidū. Angļu dzinējsuņu izmantošana policijas darbā ļauj viegli atklāt daudzus noziegumus un atrast simtiem pazudušu cilvēku.
Šim sunim ir vairāk nekā 200 miljonu tā saucamo ožas receptoru, kuras spēj “uzķert” vienu smaržu un sekot tai vairāku dienu garumā. Ja ņem šī dzinēj suņa unikālo īpašību, pievieno neticamu neatlaidību, un jums būs ideāls detektīvs, kuru radīja pati daba.

8.Ērglis- asa redze
Visi plēsīgie putni atšķiras ar pietiekamu asu redzi, Viņiem ir nepieciešama šāda redze, jo tas ir vienīgais, uz ko tās paļaujas medību laikā. Kā uzskata zoologi, ērgļa redze četras reizes asāka nekā cilvēka redze.
Par šādu redzi putnam ir jāpateicas dabiskajai anatomiskajai piemērošanās spējai: ērgļa lielās acu zīlītes ļauj izvairīties no gaismas laušanas, bez tam, ap acīm ir izaugumi, kas aizsargā acis no spilgtās saules gaismas.
Ērgļa acis atšķiras ar tā saucamajām kolbveidīgajām redzes šūnām. Ko tas dod? Ērglis spēj ar pārsteidzošu precizitāti noteikt telpā medījuma atrašanās vietu, neskatoties uz to, ka medījums var atrasties simtiem metru attālumā no plēsoņas.
No tā arī ir radies teiciens „ērgļa acs”, kad saka par cilvēku, kam ir pietiekoši laba redze.

7.Mēslu vabole- nakts navigators

Mēslu vabole ( starptaustiskais nosaukums - Geotrupidae Latreille) tāpat jau ir pazīstams ar savu māku no dažādu dzīvnieku ekskrementiem saritināt lodītes, kuras ir lielākas par pašu vaboli un tās aizripināt lielā attālumā.
Pēdējie pētījumi atklāja vēl vienu neparastu Āfrikā dzīvojošas mēslu vaboles īpašību. Šis vaboles starptautiskais nosaukums - Scarabaeus zambesianus. Zinātnieki pieļauj, ka šī vabole ir spējīga orientēties telpā, izmantojot polarizēto mēness gaismu.
Bieži šos kukaiņus novēroja brīdī, kad viņi ripināja savas lodītes mēness staru gaismā. Pie tam, to turpināja darīt mēness gaismā, neskatoties uz šķēršļiem, kas tiem gadījās ceļā. Izskatās tā, it kā vaboles ir spējīgas redzēt mēness gaismas polarizāciju, kas mijiedarbojas ar daļiņām atmosfērā.
Tas arī palīdz vabolēm virzīties uz savu mērķi. Kad nav mēness gaismas, vaboles noklīst no ceļa un riņķo, un tas bieži vien neļauj aizripināt savu „dārgumu” līdz noteiktai vietai.

6. Puma: talants lēcienos

Puma ir viena no nopietnākajām plēsoņām uz mūsu planētas: tai ir neparasts spēks un spēja attīstīt lielu ātrumu skrienot. Un tieši pateicoties savai spējai veikt galvu reibinošus lēcienus, puma ierindota mūsu topa sestajā vietā. Pumu vēl sauc par kalnu lauvu, kuguāru vai panteru. Šiem dzīvniekiem ir izcilas aizmugurējās ekstremitātes, kā radītas tāliem lēcieniem. No vietas puma spēj palekties līdz 5 metriem augstumā.
Ja puma lec ar ieskrējienu, tad viņa var lecot pārsniegt 12 metru atzīmi. Protams, šī unikālā īpašība palīdz dzīvniekam medījot. Puma parasti klusi pielavās upurim tādā attālumā, kas ir pietiekošs lēcienam, un spēji „izšauj” savu ķermeni upura virzienā, noķerot to ar saviem zobiem un iekožas upurim kaklā.

5.Sikspārņi - eholokācija

Sikspārņiem ir pietiekami daudz dažādu dīvainu spēju, ar kurām tos apbalvoja daba. Piemēram, vairums no sikspārņiem sava laika lielāko daļu pavada ar galvu uz leju karājoties. Bet citas pārtiek no dažādu dzīvnieku asinīm, un ieguva sliktu slavu kā vampīri.
Bet, laikam, visbrīnumainākā sikspārņu īpašība- tā ir spēja medīt, izmantojot eholokācijas efektu. Pateicoties šai spējai, sikspārņi sūta augstas frekvences signālus telpā, brīdī, kad lido.
Tad sikspārņi uztver dažādas šo signālu variācijas atbalsis, kas atgriežas, atpakaļ no dažādiem objektiem, pat no tik sīkiem, kā kukaiņi. Izmantojot eholokācijas sistēmu, sikspārņi ir spējīgi noķert un apēst līdz 1000 kukaiņu nakts laikā. Visas medības noriss lidojot.

4. Haizivis: elektroreceptori

Pēc zinātnieku domām, haizivis ir viena no veiksmīgākajām sugām ( no evolūcijas viedokļa) starp visiem citiem dzīvniekiem.

Šādai satriecošai adaptācijai tām ir jāpateicas veselai virknei īpašību, kas ir raksturīgas tikai haizivīm.
Speciālās šūnas (elektroreceptori), iespējams, ir viens no vērtīgākajiem dabas „izgudrojumiem, kas domāts haizivīm. Pateicoties šādām šūnām savā galvā, haizivis atšķiras ar īpašu elektroimpulsu jūtību.
Lūk kā tas darbojas: ja kaut kur netālu no haizivs peld zivs, tad elektriskie signāli, ko izstrādā kustoties potenciālais upuris, pārvar ūdens barjeru un caur speciālām porām haizivs galvā ( tās sauc par lorenzini ampulām) nokļūst tās smadzenēs. Šīs poras ir unikā nervu sistēmas daļa, kas ir izvietota pa visu haizivs ķermeni. Pateicoties šādam unikālam mehānismam, haizivis reti kļūdās, uzbrūkot upurim. Tieši otrādi – šie briesmīgie plēsoņas „sit” ar biedējošu precizitāti.

3.Cefalopodi: reaktīvais dzinējs

Cefalopodi- tā ir dzīvnieku grupa, kas iekļauj sevī kalmārus un astoņkājus. Tie ir visātrākie bezmugurkaulnieki pasaules okeānos. Tas viss ir pateicoties unikālai dabas dotai sistēmai, kas ļauj pārvietoties, izmantojot raķešu dzinēja principu.
Kad ūdens nokļūst šī dzīvnieka mantijas dobumā, tas spēj ūdeni noturēt tur tik ilgi, kamēr visas spraugas ir aizvērtas.Visas, izņemot speciālo izvades spraugu- snuķi.
Dzīvnieka mantijas dobuma muskuļi saspiežas un virza ūdeni uz šo te spraugu. Kad ūdens tiek „ižšauts”uz āru, astoņkāji un kalmāri spēj strauji pārvietoties. Pie tam, pārvietošanās ātrums būs aptuveni 40 kilometri stundā.
Cefalopodi ir spējīgi kontrolēt savu pārvietošanās virzienu un ātrumu. Tas ļauj viņiem acumirklī izvairīties no briesmām, vai arī, ļauj veiksmīgi medīt.

2.Kolibri: gaisa akrobātika

Protams, kolibri ir viens no skaistākajiem putniem. Bet lidojuma skaistums spēj apburt jebkuru. Šim putniņam ir īsi un taisni pleca kauls un apakšdelms. Spārni piestiprināti pie plecu locītavām, kas atrodas ļoti tuvu ķermenim. Tas spārnus padara ļoti lokanus un dod kolibri iespēju veikt neatkārtojamas piruetes gaisā. Viņi tāpat, ļoti ātri māj ar saviem spārniem- atsevišķām kolibrī sugām spārnu vēzienu skaits var sasniegt līdz pat 80 reizēm sekundē.
Spārni ir spējīgi „izveidot” astotnieku, kas kolibri lidojumam piešķir manevrēšanas spējas. Kolibri ir vienīgie putni uz planētas, kas spēj lidot atmuguriski un pat ar kājām gaisā, un tas ir patiesi aizraujošs skats. Šī spēja dod kolibri iespēju savākt nektāru no ziediem, ilgi atrodoties pie zieda pumpura.

1.Gepards: skrējējs

Varbūt, visi vēl nezina, ka gepards var attīstīt ātrumu līdz 110 kilometri stundā. Tādā veidā, šis dzīvnieks ir tiesīgs saukties par visātrāko zīdītāju uz planētas.
Pateicoties savām garām ķepām, mazai galvai un slaidam ķermenim, šis dzīvnieks ir īsts ātruma iemiesojums! Kad gepards skrien, viņa mugurkauls saliecas un atliecas ar katru soli, kas palīdz plēsējam kustēties vēl ātrāk īpaš brīdī, kad viņš dzenas pakaļ medījumam.
Atsevišķi aprēķini norāda, ka šī īpašība dod spēju skriet vēl ātrāk papildus 30 kilometru stundā. Taču par savu spēju tik ātri skriet gepardi maksā diezgan lielu cenu: plēsējs nevar izturēt vairāk nekā 10-20 sekundes skriet šādā ātrumā, pretējā gadījumā viņa muskuļi var pārkarst.
Geparda mājas ir savanna un citas atklātas vietas, šim dzīvniekam ir jāpaļaujas tikai uz savu ātrumu. Citādi nevarēs iegūt medījumu, jo nav kur noslēpties un nogaidīt, lai uzbruktu. Gepardam bieži vien enerģija jātērē neiespējamā uzrāvienā, lai noķertu savu medījumu, un vēlāk to pēc iespējas ātrāk piebeigtu, lai upuris neaizmuktu.