1. Drakula mērcēja maizi asins traukā, pirms ēšanas.

Reālais Drakula iespējams nesūca asinis no saviem upuriem pa tiešo no upura kakla, bet viņš tomēr lietoja asinis uzturā: viņa nogalināto cilveku asins lija kausā, kuru viņš izmantoja, lai mērcētu maizi.


Rakstos kuri ir datēti ar 15. gs ir minēts viens briesmīgs gadījums. Viņš bija ielūdzis savā pilī dažus viesus un pat pie ēdienreižu galda viņš visus uzdūra uz mietiem.
Tad viņš nesteidzoties pabeidza savu maltīti un uzkoda maizi mērcētu asinīs. Ar tādu savdabīgu desertu Drakula bieži mielojās.

2. Viņš atrieba tēvu, nogalinot simtiem nevainīgu cilvēku.

Viņš nevis vienkārši nogalinaja, bet viņš viņus mocija, un lēni caurdūra vēderu ar trulu spīdzināšanas iekārtu. Ir zināms, ka dzīves lielāko daļu viņš pavadīja turku cietumā, viņš uzzināja, ka viņa tēvu nodeva un apraka dzīvu ungāru karavīri.
Kad beidzās svinības un ielūgtie viesi devās atpūsties istabās, Drakulas karavīri ielauzās pie katra un nogalināja pat tos kuri nebija vainigi vecā grāfa nāvē.

Drakula turpināja izmantot šo taktiku daudzreiz. Viņš tēloja brīnišķīgu saimnieku un ievilināja cilvekus uz dažādām dzīrēm, pēc tam viņus nogalināja. Galu galā cilvēki zināja ko nozīmē būt ielūgtam uz Drakulas dzīrēm un kas viņus sagaida.
Tomēr viesi pieņēma viņa piedāvājumu, jo atteikuma gadījuma viņi riskēja tikt nogalināti uzreiz. Priekš daudziem tā bija bezizejas situācija. Jebkurā gadījumā cilvēkiem tā bija baisa un mokoša nāve.

3. Drakula nozīme Pūķa Dēls.

Vārds Drakula nebija Brema Stokera izdomājums. Reālais Vlads Cepešs tiešām deva priekšroku tam, ka viņu sauktu šajā vārdā. Asiņainā grāfa tēvs, Vlads II, bija slepenas biedrības dalībnieks, kura arī ir zināma kā Pūķa Ordenis.
Viņš tā lepojās ar šo biedrību, ka pat nomainīja savu vārdu uz “Drakula” kas no Rumāņu valodas nozīme “Pūķa dēls”.
Būdams vēl bērns, Vlads Cepešs Jaunākais, jau bija iesaistīts ordenī un tā darbībā. Tas viņu pamudināja nomainīt savu paša vārdu uz vārdu Drakula, kas tulkojumā nozīmē Pūķa Dēls, kas mūsdienas biežāk traktējas kā “Sātana dēls”.
Jebkurā gadījumā, tik biedējošs vārds tiešām tika apliecināts ar darbiem ko paveica jaunais Drakula. Viņš izpelnījās asiņaina un briesmīga monstra reputāciju.

4. Drakulam bija lieliska humora izjūta

Tas tiesa. Savas dzīves laikā asinskarīgais grāfs ne tikai slepkavoja un mocīja savus upurus. Pēc cilvēka vārdiem, kas tiešām viņu labi pazina, viņš ļoti bieži asi jokoja par dažādām tēmām. Viņa humora izjūtu var tiešām apskaust. Viss asākos jociņus izpelnījās viņa nelaimīgie upuri.
Piemeram, tad kad viens no aculieciniekiem kurš piedalījās baisajās dzīrēs vēlāk sarakstīja memuārus. Viņš minēja, ka grāfs novērojot nelaimīgos upurus: Grāfs it kā nejauši izteicies “ apbrīnoju ar kādu graciozītāti izceļas mani
upuri, kad viņus uzdur uz mieta.” Viņš salīdzināja pirms nāves knovulsijas ar vardes kustībām.

Vienreiz pilī kura bija pārpildīta ar līķiem, ieradies aicinātais kārtējais viesis. Gaiss pilī tā oda pēc trūdošiem līķiem. Saimnieks pieklājīgi pajautāja vai sasmakušais gaiss netraucē viesim. Uz šo jautājumu viesis atbildēja apstiprijoši, tas traucējot. Tad Grafs piekarināja viņu pie griestiem, argumentēja, ka smaka tuvāk griestiem nav nemaz tik slikta, un tas vairs netraucēs dārgo viesi.

5. Vienīgais sodīšanas veids bija uzspraušana uz mieta.

Viegli ir domāt, ka Drakula bija vientuļš un nelaimīgs jukušais kurš bez iemesla slepkavoja cilvekus. Tomēr tas ir talu no patiesības. Grāfs rīkoja taisnu tiesu, lai cik tas briesmīgi nebūtu. Tajos laikos eksistēja vienīgais soda veids - duršana uz mieta. Uz mieta tika sodītas slepkavas kā arī sīkie zaglēni kuri, lai nenomirtu badā zaga maizi no beķeriem.
Ir zināms arī viens izņēmums sodīšanas ziņā, kāds čigāns ceļojot caur viņa zemi kaut ko bija nozadzis. Drakula bija nežēlīgs ar šoreiz. Viņš vienkārši uzvārīja nelaimīgo zagli un lika parējiem čigāniem viņu apēst.

6. Viņš atbrīvojās no visiem slimajiem un ubagiem dedzinot viņus uz sārta.

Tādā veidā Grafs centās ieviest kārtību Valahijas galvaspilsētā.
Reiz viņš ielūdza visus ubagus un slimos vienā no savām mājam, aizbildinoties par svētkiem. Pēc tam kad ubagi bija kārtīgi paēduši. Drakula pieklājīgi atvainojies un pameta savus viesus.
Pēc viņa pavēles māju aizmūrēja no ārpuses, lai neviens nevarētu to pamest.

Ir zināms, ka neviens cilvēks neizdzīvoja šajā briesmīga ugunsgrēkē. Tādā veidā viņš nodedzināja veselus ciematus, kuri bija pilni ar ubagiem un slimiem cilvēkiem. Ar tādu necilvēcisku rīcību viņš attīrīja pilsētas un ciematus no tiem kurus viņš uzskatīja par liekiem šajā pasaulē.

7. Zelta kauss – nelokāmās varas simbols.

Vlads Cepešs kontrolēja savu tautu diezgan skarbi, viņš iznīcināja visus noziegumus jau saknē. Lai pierādītu cik varena ir viņa vara un cik ļoti no viņa varas ir jābaidās viņš pavēlēja galvaspilsētas centrā izlikt lielu kausu, kas ir kalts no tīra zelta.
Ilgu laiku kauss atradās pašā galvaspilsētas centrā. Tomēr neviens no 60 000 cilvēkiem, kuri dzīvoja šajā pilsētā neuzdrošinājās tam pieskarties. Jebkurš iedzīvotājs zināja kāda būs šī kausa nozagšanas cena.
Visas šī grāfa valdīšanas laikā kausam tā arī neviens nepieskārās, pat nabadzibas laikā. Lūk kādas bailes cilvēkos ieviesa tikai Vlada Cepeša vārds.

8. Grāfs

Lai noindētu turku iekarotājus, grafs lēja indi pats savās akās un ūdensavotos.
1400. gadā Valahija karoja pret saviem kaimiņiem turkiem. Vlads III ienīda zaudēt, tāpēc aizsūtīja savu armiju, lai atkarotu savas zemes atpakaļ.
Taču galu galā smagas cīņas rezultātā viņi piespieda Vladu atkāpties. Tomēr pat atkāpjoties Drakula nepadevās. Viņš nodedzināja visus laukus kuri atradās turku armijas ceļā. To viņš darīja cerot, ka viņa rīcības rezultātā pretiniekam nebus iespēja atpusties pēc cīņas.

Viņš aizgāja tik tālu, ka saindēja pats savas akas un ūdens avotus. Kopā ar turkiem noindēti tika tukstošiem ciemata iedzīvotāju. Želastība viņam bija sveša izjūta. Karā visi ieroči ir labi, pat ja mirst nevainīgi cilvēki.

9. Vēsturnieki apgalvo, ka viņam bija aptuveni līdz pat 100 000 upuru.

Priekš viņa neeksistēja dzimuma atšķirības un statuss. Viņš varēja nogalināt vecu cilveku, bet vareja arī uzdurt uz mieta nevainīgu zīdaini. Tomēr neskatoties uz to viņš vienmēr mierīgi līdz galam pabeidza savu maltīti.

Kara laikā ar turkiem, aptuveni 20 000 pretinieku karavīri bija uzdurti uz mietiem.

10. Drakulas līķis pazuda.

Grāfs kuru nīdēja un ienīda pati tauta nomira kara laukā cīņā pret turkiem. Viņa asinskāre nospēlēja ar viņam par ļaunu. Viņa armija daudzas reizes pārsniedza pretinieka armiju skaita ziņā.


Neskatoties uz tādu pārsvaru, daudzi karavīri bija ar mieru pāriet pretinieka pusē. Jo pretinieks nepiesprieda tik briesmīgus sodus kā Drakula. Cilvēki kuriem bija apnikusi šī vardarbība ar kuru izcēlās viņu grāfs un kara vadonis, nekavējoties papildināja nodevēju rindas.

Galvu nocirta viņa paša karavīri un aizsūtīja to turku sūltānam. Tas savukārt caurdūra to ar šķēpu un izlika galvu āra savas pils teritorijā, lai katrs varētu redzēt krītušā tirāna galvu.

Daži apgalvo, ka grāfa ķermenis tika apglabāts Snagu Klosterī, kurš atrodas aiz Buharestes robežas.

Tomēr pastāv arī gluži pretējs viedoklis, ka viņa ķermenis ir pazudis un nekad netika atrasts. Citi apgalvo, ka viņa iespējamie kauli tika atrasti, bet pēc kāda laika atkal pazuda. Eksistē versija, ka viņa ķermenis tika apglabāts kopā ar viņa bagātībām.

Tāda ziņā, tirāna kaps bija ļoti labs mērķis zagļiem, kuri kopā ar Drakulas dārgumiem izkaisīja pa dažādām pasaules malām viņa mirstīgās atliekas. Vismistiskākā teorija, ka viņš galu galā kļuva par pūķi.
Vlads Cepešs, Valahijas grāfs, bija neordinārs ļaundaris: domājošs, cietsirdīgs, bet nelaimīgs nelaimīgs un vientuļš cilvēks. Par viņa upuriem kluva tukstoši. Visa viņa dzīve bija noslēpumiem tīta. Šie noslēpumi arī nepameta viņu pēc nāves.