10. Viduslaiki: raganu medības

Sievietes Papua Jaungvinejā tika nežēlīgi spīdzinātas ar sakaitētu dzelzs stieni, viņas ieslodzīja telpās, kas ir pilnas ar gāzi, un sadedzināja dzīvas uz automobiļu riepu krāvuma daudzu simtu cilvēku priekā, un tikai tāpēc, lai no viņām izdzītu raganu garu.
Ja „lietā” nefigurētu gāze un automobiļu riepas, jūs laikam padomātu, ka tas viss notiek 16 vai 17 gadsimtā, bet ne 2013 gada februārī.

Dažreiz ar savu nežēlīgo spīdzināšanu barbariem izdevās pārliecināt pašus upurus, kā parasti, 20 gadus vecas sievietes, ka viņas tiešām ir raganas.

Papua Jaungvineja nav vienīgā vieta, kur vēl joprojām baidās no raganām. Vairākas kopienas Āfrikā vēl joprojām medī raganas, pie tam, tās nav maza skaita cilvēku grupas, kas to dara.

Kā piemērs, Pats Gambijas prezidents Jahja Džemmi (Yahya Jammey), kurš pēc vispārēja atzinuma ir „mazliet traks, 2009 gadā uzsāka raganu medību kampaņu, kuras gaitā tika terorizēti vietējie iedzīvotāji. Šī iemesla dēļ valsti pameta daudz iedzīvotāju un bija arī upuri.

Cits piemēts: Indijā ik gadu par buršanos tiek noslepkavotas 150- 200 sievietes, bet buršanās Sauda Arābijā ir juridiski sodāma, kas draud ar nāves sodu.

9. Mūsdienu verdzība

Modernajās valstīs mēs nicinam savus senčus par to, ka viņi izmantoja vergus, bet ticam, ka tas viss ir senatnē. Diemžēl, tas nav tā. Starptautiskā darba organizācija uzskata, ka mūsdienās pasaulē ir no 10 līdz 30 miljoniem vergu, kas ir vairāk, nekā kādreiz pastāvēja vēsturē.
Jā, jūs pareizi visu izlasījāt: nekad nav bijis tik daudz vergu, kā pašlaik. Pat 18. gadsimtā, afrikāņu tirdzniecības zenītā, no Āfrikas tika izvesti aptuveni 6 miljoni vergu.
Kur tad atrodas mūsdienu vergi? Praktiski visur. Visā pasaulē tiek nolaupīti vai ievilināti vīrieši, sievietes un bērni, kuri nokļūst ilgstošā verdzībā, piedalās seksa tirdzniecībā, kā arī, tiek izmantotas citās ekspluatācijas formās.

Tikai ASV aptuveni 10000 bērnu tiek izmantoti kā seksuālie vergi, bet summas par cilvēku trafiku visā pasaulē pārsniedz 32 miljardi dolāru, un drīzumā, pēc prognozēm, ienākumi no cilvēku trafika pārsniegs ienākumus no tirdzniecības ar narkotikām.
Jebkurā pasaules valstī cilvēku trafiks ir krimināli sodāms, bet, lielākā vergu daļa patreiz atrodas Āzijā, kur tiek lēsts, ka aptuveni 12,3 miljoni cilvēku tiek izmantoti piespiedu darbos.
Viņus bieži neievēro, tāpēc, ka viņi strādā redzamās vietās: restorānos, lauksaimniecībā, viesnīcās un analogās nozarēs. Nolaupītāji izmanto bezmaksas darba spēku un tur cilvēkus gūstā , tos iebiedējos ar vardarbību vai nāvi.

8.Bērnu tirdzniecība.

Protams, bērnu tirdzniecība ir iet roku rokā ar verdzību, bet ir kaut kas neiespējams tajā, ka vecāki pārdod savu miesu un asinis piespiedu verdzībā, kas ir saistīta ar neiespējamām ciešanām. Tādos gadījumos liekas, ka dolāra vara ir varena....

Tiešām šokējoši, ka internets ir pilns ar saitiem, kas piedāvā apmainīt bērnus pret naudu. Viņi mēģina apmānīt vecākus, lai tie domātu, ka viss būs kārtībā.
Saitos tiek izvietotas smaidošas bērnu fotogrāfijas, un kuri izskatās tā, it kā atrodas atpūtā vasaras nometnē, lai gan, vairums no viņiem mokoši strādā 18 stundas diennaktī.

7.Mūsdienu kanibālisms.

Ja neskaita atsevišķus gadījumus ar psihopātiem un mazām cilvēku grupām, kuri bija spiesti ēst viens otru, lai izdzīvotu, vai tiešām mūsdienās eksistē cilvēki-kanibāli, kuriem cilvēka ēšana ir daļa no kultūras? Izrādās, ka eksistē...
Citi saka, ka viņi to dara, citi, ka nē, bet ja jūs par to pajautāsiet jebkuru no Korovai cilts, tad viņš atzīsies, ka vēl joprojām lieto pārtikā cilts locekļus.

Dzīvojošie Indonēzijas Jaungvinejā, šai ciltij eksistē sena tradīcija ( sākot no aizvēsturiskiem laikiem) ēst cilvēkus, kā arī fakts, ka cilts ilgstoši atradās diezgan lielā izolācijā no mūsdienu pasaules lielā laika gaitā, ļāva šai tradīcijai saglabāties.
Mūsdienās visizplatītākais viņu ēdiens no cilvēka – khakhua ( zintnieks). Pie tam, no sākuma, viņi nomoka cilvēku līdz nāvei, pēc tam to nogalina un vispirms apēd cilvēka smadzenes. Viņi uzskata, ka „zintnieks” sāk ēst cilvēkus no iekšpuses, un tikai pēc tam, kad tiek konstatēts minētais fakts, cilts locekļi nolemj apēst „nelaimīgo”.


Kad žurnālists Pols Rafaels nolēma noteiktu laiku padzīvot Korovai ciltī, viņš atklāti dalījās ar piedzīvoto pieredzi, jo piedalījās arī cilvēka apēšanas procesā. Vēl jo vairāk, viņš izklīdināja baumas par to, ka cilvēka gaļa ir līdzīga cūkgaļai. Ja kādam tas ir interesanti, tad pēc žurnālista apgalvojuma, cilvēka gaļa vairāk līdzīga vistas gaļai.
Ir dzirdēts, ka bez Korovai Cilts, Klusā okeāna atsevišķās daļās dzīvo arī citi cilvēkēdāji. 2011.gadā presē runāja par to, ka vācu jūrnieku Stefanu Reminu apēda cilvēkēdāji.
Protams, nebija nekādu pierādījumu tam, ka viņš tika apēsts, bet vienīgas, kas no viņa bija palicis, tie bija sadalīti un pārogļojušies kauli, zobi un apģērba atliekas, ko bija atradusi vietējā vara.

6.Cilvēku upurēšana

Pirmais, kas nāk prātā daudziem cilvēkiem, kad viņi dzird par cilvēku upurēšanu, ka tie ir aizvēsturiski cilvēki, kas meta nevainīgus upurus vulkāna krāterī. Neskatoties uz to, „vulkāna” nāves, pārsvarā bija izdomātas, bet cilvēku upurēšana eksistēja un eksistē vēl joprojām.

Piemēram, ir indiešu grupa, kas praktizē vēl joprojām nelikumīgo Sati tradīciju. Sati- bēru tradīcija, kuras rezultātā mirušā vīrieša atraitne ( pēc savas gribas vai pēc sabiedrības uzstājības) tika mesta uz vīra zārka un apglabāta dzīva kopā ar to.
Sievietes to dara, lai demonstrētu uzticību un padevību saviem vīriem, bet papildinājumā pašnāvībai vai slepkavībai, nelabvēļi apgalvo, ka šāda prakse iemūžina sievietes pakļaušanos.

2012.gadā BBC slepenais reportieris konstatēja, ka Ugandas galvaspilsētā, Kampalā plaukst bērnu upurēšana, un kas ir kļuvis par diezgan ienesīgu biznesu. Spriežot pēc visa, bagāti cilvēki maksāja lielas naudas summas dziedniekiem, kuri atrada priekš viņiem bērnu, kuru būs iespējams upurēt.
Viņi tic, ka šī upurēšana nesīs viņiem vēl vairāk naudas un labu veselību. Prakse bija tika plaša, ka uz ielām pat bija izvietotas zīmes, kas brīdināja vecākus par to, ka dziednieki zog bērnus.
2013.gadā Miss Uganda arī iesaistījās kampaņā pret bērnu upurēšanu, un teica, ka šāda prakse „iedragā sabiedrību”.

5.Publisks nāves sods

Līdz 20.gadsimtam publiskie nāves sodi tika uzskatīti par izklaidi visai ģimenei. Mūsdienās diez vai var apgalvot par pat ko līdzīgu. Rietumu pasaulē tādi gandrīz neeksistē, un daudzas valstis aizliedza nāvessodus.
Bet atsevišķās vietās nāvessodi nekur nepazuda, un vairākās valstīs to izmanto kā līdzekli, kas palīdzēs noturēt cilvēku no nozieguma izdarīšanas.
Pēdējā laikā ar šādu praksi ir slavena Irāna. Pēc noziedzības uzplaukuma, Irānas varas iestādes nolēma informēt par nāves sodiem ( kuri tiek aplēsti kā vairāki simti gadā) un pārcelt visu procedūru no aiz cietuma sienām uz Teherānas centrālo parku, lai to izdarītu visu acu priekšā.

Un tāpat kā daudzus gadus atpakaļ, cilvēkiem patīk šādi priekšnesumi. Nāves sods tiek piespriests par tādiem noziegumiem , kā slepkavība, izvarošana, homoseksuālisms, kā arī, noziegumiemkas saistīti ar narkotikām. Pēc Amnesty International, tikai Ķīnā tiek izpildīti daudz vairāk nāves sodu, kā Irānā. Bet, precīzas ziņas ir grūti iegūstamas, jo lielākā daļa nāves spriedumu tiek izpildīti aiz aizvērtām durvīm un tiek turēti noslēpumā.

4. Nežēlīgs sods

Ir viena lieta, kas ir sliktāka, nekā publisks nāves sods, tas ir nāves sods ar iepriekšēju spīdzināšanu. Jā, jo atsevišķu valstu varas iestādes nav apmierinātas tikai ar noziedznieka noslepkavošanu, bet gan viņu pienākums pirms tam likt viņam mocīties.
Viena no briesmīgākām metodēm ir nomētāšana ar akmeņiem. Pie tam, cilvēkus līdz jostas vietai ierok zemē un līdz nāvei nomētā ar akmeņiem. Akmeņi nedrīkst būt pārāk lieli un ne pārāk mazi, lai noziedznieks nenomirst no pirmā sitiena, savādāk cilvēks, kas ir metis ar šādu akmeni var būt notiesāts par noziegumu.

Mūsdienās nomētāšanai ar akmeņiem ir likuma spēks Sauda Arābijā, Pakistānā, Jemenā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Sudānā, Irānā un atsevišķos Nigērijas rajonos. Bieži vien šāds sods tiek piemērots par laulības pārkāpšanu.
Tomēr, jāatzīmē, ka nomētāšana ar akmeņiem ir tikai aisberga redzamā daļa. Sauda Arābijā, piemēram, acu izduršana un galvas nogriešana vēl joprojām ir likumīgi sodi, Nigērijā vēl joprojām amputē roku par zādzību, pēršana ar nūjām – parasta prakse Singapūrā.

3. Bērnu slepkavība

Bērnu slepkavība- iepriekš ieplānota zīdaiņu slepkavība – tā ir sena prakse, kas tiek veikta daudzu iemeslu dēļ.
Daudzi ir dzirdējuši par bērnu slepkavībām Ķīnā, kas atspoguļo politiku, pēc principa „Viena ģimene- viens bērns”, bet, diez vai kāds zina, ka Holandē ir likumīga bērnu slepkavība.

Aptuveni desmit gadus atpakaļ eitanāzija ieguva likumīgu formu šajā valstī un tagad šīs tiesības var izmantot vecāki, kas vēlas iemidzināt savus slimos bērnus, kā arī bērnus- invalīdus.

Protams, eitanāzija ir humānāks veids, kā atbrīvoties no bērna( ja vārdu „humāns” vispār var pielietot šajā kontekstā). Senie romieši nevēlamus bērnus atstāja klints piekājē, nododot tos savvaļas dzīvnieku rīcībā, tomēr, liekas, ka eitanāzija vēl joprojām ir kaut kas regresīvs.

Eitanāzija, lai atbrīvotu bērnu no ciešanām, kad nevar izvairīties no nāves, tas ir viens, bet atsevišķi šīs metodes piekritēji vēlas paplašināt tiesības , lai vecāki varētu atbrīvoties no nevēlamiem bērniem. Aptuveni 8 procenti bērnu, kas mirst Holandē, mirst no ārstu rokām.

2. Sieviešu apgraizīšana.

Tikai vien domas par šo šokējošo praksi rada sāpes. Tiešām, tā ir sarežģīta tēma apspriešanai, bet vēl joprojām aktuāla mūsdienu pasaulē. Lai izvairītos aprakstīt detaļas, vajag minēt, ka šī prakse paredz ķirurģiskā ceļā amputēt visus vai daļu sievietes ārējo dzimumorgānu.

Šāds barbarisms tiek piekopts atsevišķās Āfrikas daļās un Tuvajos Austrumos. Apgraizīšana ir kultūras un reliģiskā prakse no 484 gada pirms mūsu ēras. Uzskata, ka šāda ņirgāšanās par sievieti kontrolēs viņas libido.
Vispasaules veselības organizācija, kā arī līderi visā pasaulē mēģināja pielikt punktu šai briesmīgai tradīcijai, paziņojot, ka no tā nav nekāda labuma veselībai, bet tieši otrādi, apgraizīšana izraisa lielu vairumu sarežģījumu dzīves laikā. Viņi tāpat atzīmē, ka neeksistē reliģiozi kanoni, kuri skaidri nosaka kaut ko tādu veikt ar sievietes organismu.

1.Asins svētki

Ja apģērbtu šos jauniešus gurnautos un sandalēs, tad noteikti jūs sajustu, ka atrodaties romiešu arēnā. Īstenībā, tā ir mūsdienu spāņu grupa, kas bauda svētku sajūtu, kad var mocīt un nogalināt vērsi.

Asins svētki, ka ierasts, ir saistīti ar lieliem svētkiem. Pie tam, šādos svētkos veselas pilsētas tiek iesaistītas priekš tam, lai organizēti asiņainu izrēķināšanos ar liellopu.

Pēc viduslaiku tradīcijām, vietējie iedzīvotāji viegli nomet kazu no zvanu torņa, pārklāj vērsi ar vasku un aizdedzina, bet pēc tam palaiž pa ielām, vai arī ved pastaigā pa apkārtni, lēni nogalinot dzīvnieku ar nažiem un durkļiem.
Vērša slepkava pat saņem „godu” uzdurt uz durkļa noslepkavotā dzīvnieka ausis, asti un dzimumorgānus, pēc kā viņam tiek atļauts apēst dzīvnieka sēkliniekus. Spānijā eksistē ikgadēji no 10 līdz 20 tūkstošiem šādu asins svētku, pie tam, tā nav vienīgā valsts, kurā pret dzīvniekiem tiek izrādīta šāda nežēlība. Ar to ir „slavenas” Portugāle, Meksika un Brazīlija.